Tukuma luterāņu draudze izzina savu vēsturi
Vēsturniece uz tikšanos bija ieradusies kā uz nopietnu darbu: ar datoru, kurā jau sagatavots slaidu materiāls, ar savu pētījumu pierakstiem.
Tukuma evaņģēliski luteriskā baznīca dibināta 1597. gadā, tātad pērn draudze atzīmēja savas pastāvēšanas 490. gadadienu. Bez tam atzīmējama 320. gadadiena, kopš uzcelts Tukuma luterāņu dievnams.
Klātesošajiem bija interesanti redzēt attēlus no dažādiem dokumentiem, to skaitā – „Evaņģēliju un epistulas (vēstules), tulkotas no vācu valodas Līvzemes zemnieku valodā, kas visu cauru gadu visās svētdienās un dižos svētkos draudzēs lasāmas…” Savukārt, pirmajā dokumentā, kas ir augstākās garīdzniecības pārbaude, un datēts ar 1609. gada 28. oktobri, ir apliecināts Tukuma baznīcas stāvoklis tajā laikā. Atzīmēts, ka ne visi ļaudis vēl izprot baznīcas mācību, jo ne visi mācītāji, kas taču cēlušies no vāciem, labi prot latviešu valodu. Dokumentā uzlikti dažādi pienākumi, noteiktas prasības: visus draudzes ļaudis pārklaušināt divreiz gadā – rudenī un gavēņa laikā; jaundzimušie bērni kristāmi astoņu dienu laikā; nevācu draudzes locekļi nedrīkst kristībās ņemt vairāk nekā septiņus kūmas; jaunais pāris pirms laulāšanas baznīcā uzsaucams trīs reizes; dievkalpošanas sākums svētdienās noteikts stipri agrs: vasarā – 8.00,bet ziemā – 9.00. Sprediķis nedrīkst būt garš – nevācu (latviešu valodā teiktais) sprediķis jābeidz pēc stundas; pirms un pēc nevācu sprediķa nedrīkst tirgot alu un brandvīnu. Ja krodzinieks tiek pieķerts, tad viņam jāmaksā sods. Soda naudas tiek iekasētas par labu nabagiem un baznīcai. Ķildīga apsaukāšanās svētdienās un svētku dienās baznīcā un pie baznīcas stingri aizliegta!
Inta Dišlere, pētot ierakstus baznīcas grāmatās un citos dokumentos, izsekojusi līdz tam, kā cauri laikmetiem klājies gan baznīcai, gan draudzei, jo līdz 19. gadsimtam visi, kas dzīvoja Tukumā un tā apkārtnē, bija draudzē. 1609. gada vizitācijas laikā augstākā baznīcas vara nolēmusi celt jaunu dievnamu Tukumā, taču zviedru kara laiki un grūtais, postījumu pilnais periods un pēc tam traucēja īstenot šo ieceri. Tukumu – un iedzīvotājus, un draudzi arīdzan – postīja gan zviedri, gan sakši, gan krievi: visi karaspēki gāja cauri mūsu zemītei, un visi ņēma nodevas.
Savukārt, 18.gadsimtā mēra laiku izpostītajā novadā ienāca un uz dzīvi apmetās cilvēki no Eiropas, no Austrumprūsijas – ar poliskiem uzvārdiem: mācītāji, ārsti, baznīcu un tiesu kalpotāji. Sākās uzplaukuma laiks…
Pētot ierakstus draudzes grāmatās, vēsturniece atradusi liecības tam, ka daudzas Tukuma draudzes dzimtas devušas pasaulei virkni ievērojamu cilvēku, daudz laba darījušas mūsu pilsētas izaugsmei, bagātinājušas Latvijas vēsturi un literatūru, mākslu. Tas bija ļoti interesants ekskurss – cauri Tukuma draudzes, cauri visas latviešu tautas vēsturei!
Jāpiebilst, ka īpašas aktivitātes klausītāju vidū sākās tad, kad uz ekrāna parādījās attēli no draudzes notikumiem pagājušajā gadsimtā. Vairāki klātesošie varēja pat palīdzēt Intai Dišlerei! Jo, izrādījās, ka vairāki attēlos redzamie cilvēki, par kuriem vēsturniecei nebija tuvāku ziņu, lieliski saglabājušies laikabiedru – draudzes vecākā gadagājuma ļaužu – atmiņā. Atsaucoties vēsturnieces un prāvesta Mārča Zeiferta aicinājumam, vairāki bija atnesuši arī savas dzimtas fotogrāfijas un dokumentus, kas saistīti ar draudzes vēsturi. Būdami pateici par jau sagādātajiem materiāliem, viņi aicināja cilvēkus pārlūkot, vai mājās neglabājas vēl kas vēstures pētniecībā noderīgs, jo neviens dokuments nepazudīs – to tūdaļ iespējams ieskenēt datorā un atdot cilvēkam atpakaļ. Šoreiz daļu savas dzimtas fotogrāfiju Intai Dišlerei uzticēja Ilga Vilcāne un Vallija Marija Humina (dzimusi Svētulis).
Sarunas noslēgumā tika spriests arī par līdzekļiem, kas nepieciešami, lai šo vēstures grāmatu izdotu. Ikviens tika aicināts apsvērt iespējas ziedot vai kā citādi piesaistīt līdzekļus – meklējot sponsorus un atbalstu dažādos fondos. Tukuma pilsētas dome daļu grāmatas sagatavošanai nepieciešamās summas jau ir piešķīrusi, taču ar to vien nepietiek.
Teksts un foto: Marija Anmane
|
|
|
