Novembris
Dievs saka: Mans miteklis būs pie tiem, Es būšu viņu Dievs, un viņi būs Mani ļaudis. (Ech 37:27)
Nākamā pilsēta

Paklausība mīlot

Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem.
(Apd 5:29)

Paklausība? Iespējams, ka daudzi dzirdot šo vārdu kļūst īgni. Kāda tumsonība! Vai tad tiešām baznīcai 21.gs. būtu jāmāca paklausība? Taču pirms mēs izdarām secinājumus un tiekam galā ar saviem priekšstatiem, vai sāpīgām pagātnes pieredzēm, ieklausīsimies kaut vai tajā, ko lūdzam „Mūsu Tēvs” lūgšanā – ne mans, bet lai Tavs prāts lai notiek! Varbūt šeit nesaklausām tieši izteiktu vārdu par paklausību, bet tā šeit ir implicēta, tā ir klātesoša. Zīmīgi, ka Svētie Raksti pavisam trīs reizes piemin Jēzus paklausību. Vispirms vēstulē romiešiem (Rom.5,19), kur runāts par to, ka ar viena cilvēka nepaklausību daudzi kļūst grēcinieki, bet ar viena cilvēka paklausību – neskaitāmi kļūs taisnoti. Tāpat arī izcelta Jēzus paklausība līdz pat krustam vēstulē filipiešiem (Fil.2,8). Un par Jēzus paklausību runāts arī vēstulē ebrejiem (Ebr.5,7-9), kur uzsvērts, ka Jēzus pats ir mācījies paklausību Ģetzemanes lūgšanā. Kāda izskatītos pasaule bez Jēzus paklausības? Šādi jautājumi varbūt ir vērtīgi, bet tie mums nedod paliekošus augļus. Svarīgi tamdēļ ir atšķirt, ka paklausība cilvēkiem parasti ir morālas dabas, bet paklausība Dievam – tā runā par mūsu ieguvumiem mūžībā. Zīmīgi, ka pats vārds paklausība ir cieši saistīts ar klausīšanos, dzirdēšanu un uztveri. Cik daudz konfliktu rodas vienkārši no tā, ka neieklausāmies tajā, ko saka otrs, citu vajadzībās, runājam viens otram „garām”! Te mēs redzam, cik liela nozīme ir Dieva Vārdam, ko lasām, dzirdam, lūdzam, un kas maizi un vīnu pārvērš sakramentā. Lūk, tiktāl šādu paklausību vislabāk ir izkopt draudzes kopībā. Un vēl, paklausība Dievam taču neatceļ to, ka cilvēka padoms tiek izslēgts. Tādā gadījumā mums nevajadzētu uzticēties nevienam pašam cilvēkam svešā pilsētā, lai prasītu padomu savam ceļa mērķim. Apustuļu darbos teiktais gan vairāk runā par to, ka paklausība vienīgi cilvēkiem deformē mūsu priekšstatus par garīgajiem dzīves uzdevumiem. Jo Jēzus mūs brīdina par to, ka akls aklajam nevar kļūt par ceļa rādītāju, jo tad abi iekrīt bedrē. Bet Jēzus pats spēja paklausīt Dievam vienīgi mīlot. To Viņš kā piemēru rāda arī mums.

Publicēts 26|05|2017
Mārcis Zeiferts
mācītājs

Palikt mīlestībā

Jēzus Kristus saka: Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī Es jūs esmu mīlējis.
Palieciet manā mīlestībā. (Jņ 15:9)

Kādam mācītājam, kurš divdesmit gadus bija sprediķojis par Jēzus augšāmcelšanos, jautāja: „Vai jūs tiešām ticiet stāstam par augšāmcelšanos?” Un mācītājs atbildēja: „Es ne tikai ticu, bet arī paļaujos uz to.” Jā, kāda jēga būtu tam, ja mēs tikai ticētu, ka Jēzus ir augšāmcēlies, bet nemaz uz šo vēsti nepaļautos? Kāda nozīme ir tam, ka kaps Lieldienu rītā bija tukšs, bet priekš mums vēl aizvien akmens nav novelts? Līdzīgi ir ar mīlestību. Kāda jēga būtu tam, ja mēs tikai zinātu, ka mīlestība ir, bet tā nekādā veidā neatrastu ceļu uz sirdi? Vai nav tā, ka aiz šī iemesla aizvien ir populāri dažādi televīzijas seriāli, romāni par romantiskām attiecībām, un diemžēl arī apzinātā vai neapzinātā vēlme jaukties citu cilvēku dzīvēs un klačošana par citu neveiksmīgi izdzīvotām attiecībām? Šāda dzīves pieeja vienīgi iztukšo, bet ne piepilda. Liela nozīme nebūtu arī cilvēka zināšanām par gravitācijas likumu vai strāvas stiprumu, ja to vienkārši kādos apstākļos ignorētu. Tā nu varam ieraudzīt, kāda atšķirība ir starp to, ka kaut kas tikai pastāv, un to, uz ko mēs patiešām paļaujamies, un kam mūsu dzīvē ir kāda jēgpilna nozīme. Ja Jēzus saka vārdus „palieciet manā mīlestībā”, tad Viņš nerunā par to, lai vienkārši ticam, ka mīlestība pastāv. Palikt Kristus mīlestībā nozīmē izdzīvot autentiskas attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem. Un vēl – kopīgais Jēzus augšāmcelšanās vēstij un mīlestībai ir tas, ka mēs itin visā varam paļauties uz to, ka visbēdīgākajām un skumīgākajām pieredzēm nekad nepieder pēdējais vārds. Mīlestība nekad nebeidzas (1 Kor. 13, 8).

Publicēts 02|03|2016
Mārcis Zeiferts
Mācītājs

Ķēnišķīgā piedošana

Kad jūs nostājaties, lai Dievu lūgtu, piedodiet, ja jums ir kaut kas pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, jums piedotu jūsu pārkāpumus. (Mk. 11:25)

Reiz kādam ķēniņam bija jāparaksta spriedums: „Apžēlot nav iespējams, atstāt ieslodzījumā!” Ķēniņam spriedums šķita par bargu un nesamērīgu, jo viņš iedomājās par šī vīrieša nākotni, ģimeni un bērniem. Tamdēļ viņš lika izlabot tekstu sekojoši: „Apžēlot, nav iespējams atstāt ieslodzījumā!” Viss, ko ķēniņš izdarīja – izmainīja vietu komatam spriedumā, lai dotu vietu žēlastībai un piedošanai. Kas ir Dieva darbs pie mums? Vai arī Viņš to vien nedara, kā maina vietu vienai pašai pieturzīmei sprieduma vidū tajos neskaitāmajos lēmumos, kas ir sagatavoti pret mums? Cik brīnišķīgs un augstsirdīgs ir šis ķēniņš, kurš tā mūs uzlūko! Arī mums ir jāmācās atrast īsto vietu komatam, lai netiktu tiesāti paši. Jēzus sacīja: „Netiesājiet... Nepazudiniet... Piedodiet...” (Lk. 6,37)  Piedot ir ķēnišķīgi. Piedošana atver durvis uz ķēniņa valstību. Piedošana ir lūgšanas sākums. Lai piedotu, jauni spriedumi nav jāraksta. Pietiek, ja mainām sirds attieksmi iepretī citu nodarījumiem, kļūdām un vainām. Ja tu spēj piedot, tad tu esi sapratis Evaņģēliju.

Publicēts 27|01|2016
Mārcis Zeiferts
Mācītājs

Spēks nespēkā

Es nekaunos evaņģēlija: tas ir Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic. (Rom 1:16)

Kas ir Evaņģēlija vēsts šodien? Kas ir Evaņģēlijs mums katram personīgi? Evaņģēlijs ir „laba vēsts”, tā mēs šo vārdu saprotam, kad to tulkojam no grieķu valodas. Līdz ar to varam jautāt, vai Evaņģēlijs ir labs vēsts mums katram personīgi? Kādi varētu būt iemesli, lai kaunētos no labās vēsts, kas grib ienākt mūsu dzīvē, domās un sirdī? Evaņģēlijam piemīt neparasts spēks, jo šī vēsts spēj izglābt cilvēka dvēseli no bojāejas. Par to runā īpašais liturģiskais laiks, kurā ieejam, un kas mūs vēlas mainīt, - Gavēņa laiks, kas rosina uz sirdsprāta un dzīves ceļa maiņu, garīgām pārdomām, lūgšanu, klusumu un meditāciju. Šodien iegāju baznīcā un skatījos uz Krustāsistā attēlu, kas pa šiem gadiem bija kļuvis tik pazīstams un pierasts.  Šoreiz no krusta nāca citāds vēstījums, jo vajadzēja domāt par kaunu, kāpēc mācekļi izklīda. Taču ieskatoties krustā dziļāk, iegrimstot tā noslēpumā, var vienmēr skaidri nojaust, ka no tā nāk Evaņģēlijs, labā vēsts un Dieva spēks. Ir stāsts par kādu skrējēju stadionā, kas no nespēka reiz pakrita un sabruka, jo nebija sasniedzis cerēto. Treneri stāvēja ap viņu bez padoma un nezināja kā viņam palīdzēt. Viņi bija trenējuši skrējējam pilnīgi visas prasmes, kas nepieciešamas, lai sasniegtu labus rezultātus, izņemot to, ka dažkārt nākas piedzīvot arī zaudējumus. Evaņģēlijs, labā vēsts ir meklējama nekur citu kā vienīgi krustā, kas ir ne tikai kauna un zaudējuma zīme, bet daudz vairāk – ticības un uzvaras zīme. Gavēņa laiks mums ir dots, lai mēs sagatavotos laikā un telpā neierobežotajai īstenībai, kas sākas aiz Jēzus krusta, un, kas sākas nereti tieši tur, kur piedzīvojam savas spēka robežas.

 
Publicēts 18|02|2015
Mārcis Zeiferts
Mācītājs

Līksmo, mana dvēsele!

Lai līksmo tuksnesis un izkaltusi zeme, lai kailatne priecājas un plaukst kā lilijas! (Jes 35:1)

Senie Bībeles pravieši ticēja, ka tuksnesis sevī glabā ko tādu, kas gatavo augsni un rada apstākļus, lai tur Dievā dzimtu jauna cilvēka esība un kopība. Jesajas lūpas slavē un līksmo, brīnišķīgā vīzijā redzot, kā vecā pasaule, laikmeti un likteņi pārvēršas, un uzplaukst pilnīgi jaunā eksistencē. Tuksneša vidū uzplaukst ziedi, skaistas lilijas un kailatne ietērpjas svētku drēbēs, un apkārt valda līksmība un prieks. Vecās posta vietas pārvēršas, kļūst par telpu, kur sapņi iemieso iepriekš neiedomājamu realitāti. Lielāko mūsu dzīvē vienmēr saņemam kā dāvanu, un vienmēr nepelnīti. Tāds ir Ziemsvētku vēstījums, kas katru gadu mūs sasniedz. Kristus bērns dzimst vistumšākajā pasaules naktī. Mēs saņemam Viņu kā dāvanu izmisušajai, baiļu un dažādu pasaules rūpju pārņemtajai dvēselei. No tuksneša tā pārtop iepriekš neredzētā liliju dārzā. Vai tādi varētu būt arī tavi Ziemassvētki? Ar kādu dzīves bilanci tu noslēdz šo gadu? Vai tev ir kāds iemesls dzīvē, par ko līksmot un priecāties? Eņģelis ganiem uz lauka vēstīja: „Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm: jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs.” Ziemassvētki ir priecīga vēsts, liela priecīga ziņa visiem cilvēkiem, jo tie dod cerību posta nomāktajai pasaulei, kas atgādina tuksnesi un izkaltušu zemi. Kristus vēlējās piedzimt ne tikai Betlēmes silītē. Kristus meklē cilvēka dvēseles tuksnesi, lai tur iemājotu un darītu to par Dievam patīkamu, ziedošu un plaukstošu dārzu, lai iedēstītu viņu kopībā, kas nebeidz slavēt un līksmoties par visiem Viņa lielajiem darbiem. Jesaja redzēja šo dārzu ticības acīm, lai arī tas atradās vairāku gadsimtu attālumā no sava īstenā uzplaukuma brīža. Tamdēļ viņa sirds tā līksmoja un pateicībā slavēja Dievu. Priecīgus Ziemassvētkus un Dieva svētītu visiem Jauno gadu!

Publicēts 18|12|2014
Mārcis Zeiferts
Mācītājs

Mācīties darīt labo

Mācieties darīt labu, dzenieties pēc taisnības, lai apspiestais laimīgs, taisnīgi tiesājiet bāreni, aizstāviet atraitni! (Jes 1:17)

Katrām ciešanām un izmisumam ir konkrēta seja. Ir grūti akceptēt, ka kara iznīcība, slimības un posts nav atstāstījums no vēstures grāmatām, bet skaudra realitāte šodien. Daudzi kristieši Irākā ir spiesti atstāt pilsētas, kurās viņi ir dzīvojuši tūkstošiem gadu. Bads, terorisms, spīdzināšanas, kara traumatisms ir baisa īstenība daudzās pasaules vietās mūsdienās. Bēgļi no Sīrijas un Ziemeļirākas, karadarbība Ukrainā, konflikti Gazā un Ēģiptē, - šo sarakstu varētu turpināt. Pravieša Jesajas pamudinājums, kas izskan mēneša lozunga tekstā, rakstīts cietsirdīgā laikmetā, kad tauta bija darījusi to, kas Kunga acīs bija grēks un ļaunums, kad zeme bija svešinieku postīta un uz pašas tautas sirdsapziņas gulēja asinsdarbi. Zīmīgi, ka Jesaja, kā lasām iepriekš, aicina ne tikai tūlīt pārtraukt darīt ļaunu, bet izaicinājumos un grūtībās norāda uz pieciem sociāli aktīviem uzdevumiem – mācīties darīt labo, īstenot taisnību, apspiesto darīt laimīgu, nepamest bāreņus un aizstāvēt atraitnes. Nerealizējot ētiskos tuvākmīlestības uzdevumus, nozīmētu likteņa varā atstāt tos, kurus Jēzus nosauca par „vismazākajiem brāļiem” (Mt. 25,40). Cerības nozagšana viņiem būtu lielāks grēks nekā visi iepriekšējie, jo radītu auglīgu zemi progresējošam ļaunumam un ierādītu vietu bezspēcībai. Dītrihs Bonhēfers ir sacījis, ka baznīca ir baznīca vien tad, ja tā citiem ir klātesoša. Vai mēs esam klātesoši otra ciešanās? Dievs no mums nesagaida acumirklīgu apskaidrību pašā izmisuma karstumā. Visbiežāk nāksies rēķināties ar apjukumu un sirdī var gruzdēt jautājums „kāpēc?”. Lozunga vārdi mums izgaismo ceļu, kad gaisma vēl ir tālu. Rīcības izlēmība nāk tad, kad ejam pirmo soli pretī tuvākā postam, un pirmais, ar ko varam sākt, ir mācīties darīt labo, un katrā jaunā lietā iesēt apņēmību – „dzīties pēc taisnības”.

Publicēts 31|10|2014
Mārcis Zeiferts
mācītājs

Mīlēt vairāk

Jēzus Kristus saka:
 „Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ 13:35)

Jēzus šos vārdus mācekļiem sacīja vien neilgu brīdi pirms savām ciešanām, krusta nāves un augšāmcelšanās. Līdz ar to mudinājumu uz mīlestību nav iespējams atraut no tās skaudrās realitātes, kas summē mūsu dzīvi caur zaudējumiem, sāpēm un visdažādākajām ciešanām. Kā saka Ričards Rors, mīlestība un ciešanas ir daļa no cilvēciskās dzīves. Mīlestību un ciešanas varam pieskaitīt pie nozīmīgākajiem mūsu garīgajiem skolotājiem. Tik bieži būs tā, ka mīlestība un ciešanas mūs spēs pārveidos dziļāk un vairāk nekā Bībele, baznīca, mācītājs un visi baznīcas rituāli kopā. Mīlestība ir tā, pēc kuras mēs ilgojamies un kuru mēs tiecamies realizēt savā dzīvē. Mīlestība ir Dieva izpausmes forma. Dievs ir mīlestība. Savukārt ciešanas mēs varam uzlūkot kā iespēju, lai atvērtu durvis vajadzībai mīlēt un būt mīlētam. Mīlestība un ciešanas nospēlēs galveno lomu tam uzdevumam, lai atvērtu mūsu garu un sirdi. Mēs Dievu citādāk nespējam mīlēt kā tikai „no visas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku.” (Mk. 12,30) Tomēr garīgajā pārveides ceļā iespējams viss. Pat tas, ka ciešanas iesāksies brīdī, kad pārtrauksim kontrolēt savu dzīvi. Saprotams, ka ciešanas cilvēka dvēseli var noslēgt, nespējot piedot ne sev, ne citiem, taču ciešanas mūs var padarīt iecietīgākus, atvērtākus, sevi un citus mīlošus. Jebkurā gadījumā – cilvēks spēj mīlēt tikai tā, ne vairāk un ne mazāk, kā viņš pats ir piedzīvojis to, kas ir mīlestība. Varbūt šī iemesla dēļ Jēzus sacītais, ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat Mani mācekļi, ir lielāks un nozīmīgāks uzdevums ikvienam, katrā ģimenē un ikvienā draudzē nekā mēs pirmajā brīdī spējam iedomāties.

Publicēts 28|02|2014
Mārcis Zeiferts
mācītājs

Tukuma jaunā balss

Ar katru gadu Tukums pamazām, bet kāpj kalnā. Tukumu kalnā virza viņa paša cilvēki ar savu darbu un Dievs ar savu svētību.

Tukuma vārds skan visā Latvijā. Ar Rožu svētkiem un uz ķiršu ziedēšanu. Ar puķu dobju krāsainajām ballēm, kurās skan viršu valši un lefkoju tango. Tukums skan.

Bites, auto un cilvēku soļi. Putni un frizētavas fēni. Sētnieku slotu švīksti un mūzikas skolas gammas. Renstelēs lietus un kaķi martā. Tā Tukums skan pats sevī. Kora mēģinājums, dzeja uz māju sienām un sirdspuksti. Tukumam ir daudz balsu. Tukumā ir daudz skaņu.

Taču šodien Tukumā atgriežas Tukuma lielā balss, Tukuma cēlākā skaņa – Dievnama zvans. Tā ir skaistāko Tukuma skaņu summa, pašu tukumnieku veikums, pašu gribēta, pašu iegūta Tukuma jaunā balss.

Es ticu, ka šis brīnišķīgais zvans savā jaunajā skaņā ietvers katra cilvēka cerības, prieku, ilgas un lūgšanas. Šodien mūsu valsts svētkos es vēlētos, lai jaunais zvans ievibrē arī šīs manas dzejas rindas:

Dzimtene mana!

Mute lai tīra kā avots, daudzinot tevi.
Domas lai šķīstas kā liliju ziedi.
Lai man laime ir - dot tev un dāvāt,
Nevis nelaime – prasīt un ņemt!
Lai man laime ir - mīlēt un radīt,
Nevis nelaime – postīt un graut!

Lai zvans sauc un aicina mosties visus savās sirdīs!
Lai skan Tukuma Dievnama zvans par prieku cilvēkiem un Dievam par godu.

Sveicot un līdzi priecājoties –
Jūsu Māra Zālīte.

Publicēts 19|11|2013
Māra Zālīte
dzejniece

Kas mūs pārsteidz tukšajā kapā?

Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi ir dzīvi. (Lk 20:38)

Tukšais kaps Evaņģēliju noslēgumā mūs ikreiz pārsteidz. Mūsdienu cilvēkam gan bieži vien nepietiek ar eņģeļu vēstījumu par Kristus tukšo kapu. Lielāku skaidrību par tukšo kapu neievieš arī citas minētās zīmes Jēzus nāves un augšāmcelšanās dienā – aptumšotās debesis, zemestrīce, pārplīsušais tempļa priekškars un pat daudzu mirušo augšāmcelšanās no kapiem. Visi notikumi un zīmes šķiet kā no pasaku grāmatas izņemtas, kas mūs nekur tālāk nevar aizvest. No populārās zinātnes viedokļa ir pat neiespējami pieņemt domu par augšāmcelšanos, jo līdz ar nāves iestāšanos bioloģiskajām dzīvībām iestājas neatgriezeniski procesi un cilvēks, kā apgalvo, nāves brīdī pārstāj eksistēt kā persona. Laikā, kad zinātne savā attīstībā piedzīvo milzīgu lēcienu, mums gan nākas atzīt, ka par dzīvības procesiem kopumā, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, mēs šobrīd zinām aizvien salīdzinoši maz. Ikviens jauns atklājums mums it kā pasaka, ka joprojām ir tik daudz kas tāds, par ko neesam zinājuši iepriekš. Vai tiešām mēs zinām visu? Nesen iznākušajā grāmatā „Ieskats mūžībā” (angļ. "Proof of Heaven"), ko sarakstījis neiroķirurgs Aleksandrs Ebens, autors apgalvo, ka pastāv apziņas stāvoklis, kurā cilvēka ķermenis var nepiedalīties. Hārvardas docents fascinējošā stāstījumā apraksta, kā komas stāvoklī nonācis pasaulē, kurā neeksistē nedz laiks, nedz telpa, un kur viņš ir sastapis dievišķu avotu. Tikmēr ārsti viņam konstatē neatgriezeniskus smadzeņu bojājumus un prognozē drīzu nāvi, taču viņš ne tikai atgriežas dzīvē atpakaļ, bet arī īsā laikā atveseļojas, par ko varēja uzrakstīt šo grāmatu, kas tagad kļuvusi par vienu no bestselleriem Ņujorkas grāmatu tirgū. Jēzus atbilde saduķejiem, kuru autoritāte bija Mozus likumu grāmatas un kuri vienlaicīgi noliedza augšāmcelšanos iespējamību, bija atbilde pēc būtības par to, kas viņiem bija taču tik labi zināms. Dievs Mozum degošajā ērkšķu krūmā tuksnesī atklājās kā Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs. Vai viņi nebija jau sen kā miruši? Vai pirmtēvi nebija dzīvojuši vairākus gadsimtus pirms Mozus? Degošajā ērkšķu krūmā Dievs sacīja – „Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs” (2 Moz. 3:6). Tātad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Viņam visi ir dzīvi! Jā, kādas paralēlas pasaules dzīvo viena otrai līdzās, bet kur viena no tām par otru nezina nekā! Līdzīgi kā mēs par kaimiņiem blakus namā un pat bieži vien aiz sienas patiesībā zinām tik ļoti maz vai pat pilnīgi neko. Lai Gavēņa laiks pie mums svētī to, ka spējam katrs savā dzīvē saskatīt tos zīmju nospiedumus un notikumus, kas mūs reiz aizvedīs tā Dieva valstībā, kas ir nevis mirušo, bet dzīvo Dievs!

Publicēts 12|03|2013
Mārcis Zeiferts
mācītājs

Pārdomas par lozunga tekstu 2013. gadam

„Mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet nākamo mēs meklējam.” (Ebr. 13,14)

Ja mēs plānojam doties garākā ceļojumā, mēs iepriekš pārdomājam nepieciešamo lietu sarakstu, ko mums vajadzētu ņemt līdzi. Atkarībā no ceļojuma garuma un mērķa mēs izvēlamies attiecīgu apģērbu, piemērotus apavus, higiēnas piederumus, kādu grāmatu lasīšanai, mīļu fotogrāfiju, mobilā telefona lādētāju u.c. Ar laiku gatavošanās ceļojumiem ir kļuvusi tik pierasta, ka ilgi vairs nepiedomājam, ko ņemt tieši līdzi, un tas notiek it kā par sevi. Ar laiku mēs pierodam, ka ceļojumiem, kas nepārsniedz vairākas dienas vai nedēļu, līdzi nepieciešams gaužām maz. Bet ko ņemt līdzi tad, ja atgriezties nav plānots? Kādas lietas izvēlēsimies, ja skaidri zinām, mēs nekad vairs šeit neatgriezīsimies? Nesen stāvēju rindā pie kases veikalā K-Rauta, lai nopirktu elektriskās spuldzītes. Aiz manis stāvēja kāda jauna sieviete, kas rokās turēja līmlenti. Kad biju norēķinājies par savu pirkumu, viņa nolika uz letes līmlenti un palūdza pārdevējai vēl piecpadsmit tukšas kartona kastes. Vai viņa devās prom uz neatgriešanos šajā pilsētā, novadā, valstī? Varbūt pārcēlās tikai uz dzīvi citā mājoklī kaut kur uz blakus ielas? Kristīga cilvēka eksistence liek mums turpretī jautāt, - kāds ir mans dzīves lielākais mērķis? Vai es to apzinos? Vai tam gatavojos? Vai neesmu to pazaudējis? Gara īstenība, kas ir sākusi dzīvot mūsos līdz ar kristību, kas mūs nes un vada, mums nekad neļauj apstāties, un vienmēr aicina celties un doties ceļā. Iekšējais, garīgais cilvēks, - tam nekad nepietiks ar to, ko viņš ir dzirdējis, redzējis vai piedzīvojis. Šī dzīve ir tikai gatavošanās tam, kas nekad nebeigsies. Ne vienmēr tie ir kilometri, ko mēs mērojam zem savām kurpju zolēm un ar automašīnu riepām, bet attālumi, kurus mēs noejam savās sirdīs, attālumi, kurus mēs mērojam viens pie otra, attālumi, kurus mēs mērojam lūgšanā. Un to visu mēs darām no apziņas, ka mūsu piederība nav meklējam šeit virs zemes, bet gan debesīs. Mēs esam kā svētceļotāji, kas dodamies uz savām patiesajām mājām. Mēs esam ceļā no svētdienas uz svētdienu, no dievkalpojuma uz dievkalpojumu; un atkal ceļamies, jo zinām, mēs meklējam nākamo pilsētu. Jā, mēs skaidri zinām, ka mūsu ceļš šeit virs zemes nekad nevar būt galā. Mēs vienmēr meklēsim nākamo pilsētu. Mēs meklējam debesu Jeruzālemi, kur Dievs noslaucīs visas asaras, kur nāves nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs. Mēs dodamies turp, kur Dieva mājoklis būs pie cilvēkiem, un Viņš pats mājos kopā ar tiem.

Publicēts 25|01|2013
Mārcis Zeiferts
mācītājs

Dienas lozungs

Glāb savu tautu un svētī savu mantojumu, gani un auklē to mūžam.
(Ps 28:9)

Jēzus saka: Man ir vēl citas avis, kuras nav no šīs kūts, arī tās Man jāatved, un tās dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans.
(Jņ 10:16)

Ezr 6:1–22; Atkl 5:1–10; Mt 13:10–17

TWITTER ZIŅAS

Pierakstīties jaunumiem un avīzei "Ceļamaize"

Lūdzu pierakstieties jaunumiem, ja vēlaties epastā regulāri saņemt lapiņu un citas draudzes aktualitātes

INFORMĀCIJAS LAPIŅA

Anketa

Vai esi lasījis draudzes avīzi "Ceļamaize"?
Jā, drukāto izdevumu
Jā, interneta versiju
Jā, gan drukāto, gan interneta versiju
Atbildēt     Rezultāti 
LELB Tukuma draudze © 2013. Visas tiesības paturētas. Dizains: Provincentrs; Programmatūra: GlobalPRO »