Janvāris
Dievs saka: Savu loku Es mākonī lieku, un tas būs par derības zīmi starp Mani un zemi. (1Moz 9:13)
Nākamā pilsēta

Gada apņemšanās

Vairies ļauna un dari labu, alksti miera un dzenies pēc tā! Ps. 34,15

Kāds bagāts jauneklis reiz devās pie Jēzus un viņam prasīja: „Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?“ Jēzus viņam atbildēja, lai tas ievēro baušļus, kā arī izdala mantu nabagiem, ņem krustu uz sevi un seko viņam. Šīs atbildes jaunekli gan īsti neapmierināja, un viņš aizgāja prom noskumis par dzirdēto. Citā situācijā kādi ļaudis jautāja Jānim Kristītājam: „Ko tad mums būs darīt?“ Un viņš tiem atbildēja: „Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un, kam ir pārtika, lai dara tāpat.“ Savukārt kādi cilvēki Vasarsvētku dienā izbijušies vaicāja apustuļiem, kad tos dziļi aizskāra piedzīvotais: „Brāļi, ko lai mēs darām?“ Un Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā.“ Ir situācijas dzīvē, kad sagaidām tiešas atbildes, lai zinātu ceļu, pa kuru ceļu doties dzīvē tālāk. Un Dievs tā vai citādi mums šīs atbildes sniedz. Dažreiz atbildes ir kā svaigs gaiss, dažreiz tās mūs atstāj dziļās pārdomās. Arī 34. Psalmā izskan jautājums, kas nodarbina dievbijīgo cilvēku: „Kas ir tas vīrs, kas mīl dzīvi un ilgojas pēc gara mūža, lai redzētu labas dienas?“ (p.13) Patiešām, kurš gan neilgojas pēc piepildīta un gara mūža, labām dzīves dienām? Atbilde, ko saklausa psalmists, ir tieša un fokusēta: „Vairies ļauna un dari labu, alksti miera un dzenies pēc tā!“ Kā būtu, ja mēs šogad apņemtos vingrināties šajos vārdos? Kā mainītos mūsu draudze, ģimene un apkārtējā pasaule, ja mēs no visas sirds censtos tos īstenot pirms katra atbildīga lēmuma vai pavisam ikdienišķās situācijās? Nav jau it kā nekas daudz - vairīties ļauna, darīt labu, alkt miera un dzīties pēc tā! Tieši tik vienkārši! Bet vai vienmēr ar to ir mierā cilvēks, kurš pieradis gūt tikai sev, rīkojas tuvredzīgi un ar savu rīcību kaitē sava tuvākā labumam? Lai Dievs mūs no tā pasargā! Un lai Viņš svētī mūsu domas, vārdus un darbus katrā nodzīvotajā dienā šajā gadā!

Publicēts 11|01|2019
Mārcis Zeiferts
mācītajs

Priecāties?

Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. (Mt 2:10)

Ceļš pie Jēzus ne vienmēr iesākas ar krīzēm vai lieliem pārbaudījumiem. Nereti jau tieši tā mēs izprotam kristietību - kā atbildi cilvēka izmisuma saucieniem un ciešanām. Jautāsim - vai prieks varētu būt iemesls meklēt Dievu? Droši vien arī gudrajiem no austrumiem aiz muguras bija nostaigāti daudzi kilometri vientuļā tuksnesī. Jeruzalemē vajadzēja izskaidroties ar ļauno un viltīgo ķēniņu Hērodu. Iespējams, ka ceļā bija vēl citi mestie izaicinājumi. Taču nevaram nepamanīt - prieks par zvaigzni ir gudro ceļa sākums pie Jēzus! Kādam varbūt šķitīs nedaudz vientiesīgs, bērnišķīgs un mazliet naivs, bet, jebkurā gadījumā,- prieks! Hēroda cinisms nespēj aizēnot gaidāmo satikšanos. Gudrie pasaules Pestītāju neatradīs greznā pilī, kā viņi bija sākotnēji iedomājušies, bet Betlēmes trūcīgā un aukstā kūts silītē. Viņi nevarēja iztēloties par brīnišķīgiem un ar labvēlīgu roku pašķirtiem negaidītajiem atrisinājumiem ceļā. Viss negaidītais, egoistiski nekontrolētais, bet ar mūžīgu apredzību vadīts, vienmēr izrādās labākā dāvana meklējošam ceļiniekam. Tādam aicinājumam mēs varam atbildēt vienīgi ar prieku un pateicību. Jā, pat „varen lielu prieku“, kā mums šo nelielo epizodi atstāta evaņģēlists Matejs! Cik brīnišķīgi, ja tā varam atsaukties Dieva apgaismotam ceļam - viegli, ar bērna uzticību un necīnoties pretī reiz debesīs izlemtam jautājumam, ka Dievs mūs mīl un pieņem tādus, kādi mēs esam. Nekas šajā cilvēka prātam grūti aptveramajā debesu lēmumā attiecībā uz mums nevar izmainīties.

Vai tu jūti tuvojamies šo prieku, mīļais draugs?

Publicēts 03|12|2018
Mārcis Zeiferts
Mācītājs

Kurš spētu dot vairāk?

Kungs, Tavā priekšā visas manas alkas, manas nopūtas Tev nav apslēptas. (Ps 38:10)

Kā Ījaba dvēseles kliedziens ir šī lūgšana. Bībeles psalms, kurā psalmists vaimanā par miesas un dvēseles ciešanām. Lūdzējs meklē izeju no ciešanām, kas viņu ir nenovēršami skārušas - miesas brūces, neaprakstāmas sāpes, skumjas, pat pilnīgs spēka zudums - neviena vieta viņa miesā nav tikusi saudzēta. Vai šeit ir runa par slimības nomāktu cilvēku, vai arī miesiskās sāpēs te drīzāk izprotamas kā sauciens pēc grēku piedošanas? Neapšaubāmi, ka Vecajā Derībā slimību simptomi bieži vien saprasti kā grēka sekas. Jēzus miesas ciešanas gan ne vienmēr uzskatīja kā grēka rezultātu, un cilvēka izdziedināšanu drīzāk saredzēja kā iespēju atklāties Dieva godībai, kā Jāņa evaņģēlijā to atgādina notikums par aklā cilvēka dziedināšanu. Nebūt nav tā, ka vaimanu psalma lūdzējs fokusētos vienīgi uz savām miesiskajām ciešanām. Lūdzējs drīzāk skumst par saviem grēkiem, un lūgšana viņu ved pie atziņas par grēcīgumu. Dvēseles izmisuma kliedzienā lūdzējs turpina meklēt Dievu. Viņš ir sasniedzams. Šī atziņa paliek nemainīga, pat ja Dievs atrastos tālu prom. Vaimanu psalmā atklātas arī dvēseliski satriektā cilvēka izmisuma ēnas puses. Draugi un tuvinieki novēršas no bēdu skartā. Viņam apkārt pulcējas ļaudis ar nelāgiem nodomiem, kuri situāciju kāro ļauni izmantot savā labā. Lūdzējs meklē patvērumu Kungā, kuram nekas nav apslēpts, un katra dvēseles nopūta ir zināma. Apzinoties katru ieelpas un izelpas brīža vērtību, aizvien vairāk ieklausoties dzīvības dvašas Devēja balsī, lūdzējam negaidīti atklājas jauna sākuma iespēja. Vai kāds izmisuma brīdī spētu dot kaut ko vairāk?

Publicēts 03|10|2018
Mārcis Zeiferts
Mācītājs

Paklausība mīlot

Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem.
(Apd 5:29)

Paklausība? Iespējams, ka daudzi dzirdot šo vārdu kļūst īgni. Kāda tumsonība! Vai tad tiešām baznīcai 21.gs. būtu jāmāca paklausība? Taču pirms mēs izdarām secinājumus un tiekam galā ar saviem priekšstatiem, vai sāpīgām pagātnes pieredzēm, ieklausīsimies kaut vai tajā, ko lūdzam „Mūsu Tēvs” lūgšanā – ne mans, bet lai Tavs prāts lai notiek! Varbūt šeit nesaklausām tieši izteiktu vārdu par paklausību, bet tā šeit ir implicēta, tā ir klātesoša. Zīmīgi, ka Svētie Raksti pavisam trīs reizes piemin Jēzus paklausību. Vispirms vēstulē romiešiem (Rom.5,19), kur runāts par to, ka ar viena cilvēka nepaklausību daudzi kļūst grēcinieki, bet ar viena cilvēka paklausību – neskaitāmi kļūs taisnoti. Tāpat arī izcelta Jēzus paklausība līdz pat krustam vēstulē filipiešiem (Fil.2,8). Un par Jēzus paklausību runāts arī vēstulē ebrejiem (Ebr.5,7-9), kur uzsvērts, ka Jēzus pats ir mācījies paklausību Ģetzemanes lūgšanā. Kāda izskatītos pasaule bez Jēzus paklausības? Šādi jautājumi varbūt ir vērtīgi, bet tie mums nedod paliekošus augļus. Svarīgi tamdēļ ir atšķirt, ka paklausība cilvēkiem parasti ir morālas dabas, bet paklausība Dievam – tā runā par mūsu ieguvumiem mūžībā. Zīmīgi, ka pats vārds paklausība ir cieši saistīts ar klausīšanos, dzirdēšanu un uztveri. Cik daudz konfliktu rodas vienkārši no tā, ka neieklausāmies tajā, ko saka otrs, citu vajadzībās, runājam viens otram „garām”! Te mēs redzam, cik liela nozīme ir Dieva Vārdam, ko lasām, dzirdam, lūdzam, un kas maizi un vīnu pārvērš sakramentā. Lūk, tiktāl šādu paklausību vislabāk ir izkopt draudzes kopībā. Un vēl, paklausība Dievam taču neatceļ to, ka cilvēka padoms tiek izslēgts. Tādā gadījumā mums nevajadzētu uzticēties nevienam pašam cilvēkam svešā pilsētā, lai prasītu padomu savam ceļa mērķim. Apustuļu darbos teiktais gan vairāk runā par to, ka paklausība vienīgi cilvēkiem deformē mūsu priekšstatus par garīgajiem dzīves uzdevumiem. Jo Jēzus mūs brīdina par to, ka akls aklajam nevar kļūt par ceļa rādītāju, jo tad abi iekrīt bedrē. Bet Jēzus pats spēja paklausīt Dievam vienīgi mīlot. To Viņš kā piemēru rāda arī mums.

Publicēts 26|05|2017
Mārcis Zeiferts
mācītājs

Palikt mīlestībā

Jēzus Kristus saka: Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī Es jūs esmu mīlējis.
Palieciet manā mīlestībā. (Jņ 15:9)

Kādam mācītājam, kurš divdesmit gadus bija sprediķojis par Jēzus augšāmcelšanos, jautāja: „Vai jūs tiešām ticiet stāstam par augšāmcelšanos?” Un mācītājs atbildēja: „Es ne tikai ticu, bet arī paļaujos uz to.” Jā, kāda jēga būtu tam, ja mēs tikai ticētu, ka Jēzus ir augšāmcēlies, bet nemaz uz šo vēsti nepaļautos? Kāda nozīme ir tam, ka kaps Lieldienu rītā bija tukšs, bet priekš mums vēl aizvien akmens nav novelts? Līdzīgi ir ar mīlestību. Kāda jēga būtu tam, ja mēs tikai zinātu, ka mīlestība ir, bet tā nekādā veidā neatrastu ceļu uz sirdi? Vai nav tā, ka aiz šī iemesla aizvien ir populāri dažādi televīzijas seriāli, romāni par romantiskām attiecībām, un diemžēl arī apzinātā vai neapzinātā vēlme jaukties citu cilvēku dzīvēs un klačošana par citu neveiksmīgi izdzīvotām attiecībām? Šāda dzīves pieeja vienīgi iztukšo, bet ne piepilda. Liela nozīme nebūtu arī cilvēka zināšanām par gravitācijas likumu vai strāvas stiprumu, ja to vienkārši kādos apstākļos ignorētu. Tā nu varam ieraudzīt, kāda atšķirība ir starp to, ka kaut kas tikai pastāv, un to, uz ko mēs patiešām paļaujamies, un kam mūsu dzīvē ir kāda jēgpilna nozīme. Ja Jēzus saka vārdus „palieciet manā mīlestībā”, tad Viņš nerunā par to, lai vienkārši ticam, ka mīlestība pastāv. Palikt Kristus mīlestībā nozīmē izdzīvot autentiskas attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem. Un vēl – kopīgais Jēzus augšāmcelšanās vēstij un mīlestībai ir tas, ka mēs itin visā varam paļauties uz to, ka visbēdīgākajām un skumīgākajām pieredzēm nekad nepieder pēdējais vārds. Mīlestība nekad nebeidzas (1 Kor. 13, 8).

Publicēts 02|03|2016
Mārcis Zeiferts
Mācītājs

Ķēnišķīgā piedošana

Kad jūs nostājaties, lai Dievu lūgtu, piedodiet, ja jums ir kaut kas pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, jums piedotu jūsu pārkāpumus. (Mk. 11:25)

Reiz kādam ķēniņam bija jāparaksta spriedums: „Apžēlot nav iespējams, atstāt ieslodzījumā!” Ķēniņam spriedums šķita par bargu un nesamērīgu, jo viņš iedomājās par šī vīrieša nākotni, ģimeni un bērniem. Tamdēļ viņš lika izlabot tekstu sekojoši: „Apžēlot, nav iespējams atstāt ieslodzījumā!” Viss, ko ķēniņš izdarīja – izmainīja vietu komatam spriedumā, lai dotu vietu žēlastībai un piedošanai. Kas ir Dieva darbs pie mums? Vai arī Viņš to vien nedara, kā maina vietu vienai pašai pieturzīmei sprieduma vidū tajos neskaitāmajos lēmumos, kas ir sagatavoti pret mums? Cik brīnišķīgs un augstsirdīgs ir šis ķēniņš, kurš tā mūs uzlūko! Arī mums ir jāmācās atrast īsto vietu komatam, lai netiktu tiesāti paši. Jēzus sacīja: „Netiesājiet... Nepazudiniet... Piedodiet...” (Lk. 6,37)  Piedot ir ķēnišķīgi. Piedošana atver durvis uz ķēniņa valstību. Piedošana ir lūgšanas sākums. Lai piedotu, jauni spriedumi nav jāraksta. Pietiek, ja mainām sirds attieksmi iepretī citu nodarījumiem, kļūdām un vainām. Ja tu spēj piedot, tad tu esi sapratis Evaņģēliju.

Publicēts 27|01|2016
Mārcis Zeiferts
Mācītājs

Spēks nespēkā

Es nekaunos evaņģēlija: tas ir Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic. (Rom 1:16)

Kas ir Evaņģēlija vēsts šodien? Kas ir Evaņģēlijs mums katram personīgi? Evaņģēlijs ir „laba vēsts”, tā mēs šo vārdu saprotam, kad to tulkojam no grieķu valodas. Līdz ar to varam jautāt, vai Evaņģēlijs ir labs vēsts mums katram personīgi? Kādi varētu būt iemesli, lai kaunētos no labās vēsts, kas grib ienākt mūsu dzīvē, domās un sirdī? Evaņģēlijam piemīt neparasts spēks, jo šī vēsts spēj izglābt cilvēka dvēseli no bojāejas. Par to runā īpašais liturģiskais laiks, kurā ieejam, un kas mūs vēlas mainīt, - Gavēņa laiks, kas rosina uz sirdsprāta un dzīves ceļa maiņu, garīgām pārdomām, lūgšanu, klusumu un meditāciju. Šodien iegāju baznīcā un skatījos uz Krustāsistā attēlu, kas pa šiem gadiem bija kļuvis tik pazīstams un pierasts.  Šoreiz no krusta nāca citāds vēstījums, jo vajadzēja domāt par kaunu, kāpēc mācekļi izklīda. Taču ieskatoties krustā dziļāk, iegrimstot tā noslēpumā, var vienmēr skaidri nojaust, ka no tā nāk Evaņģēlijs, labā vēsts un Dieva spēks. Ir stāsts par kādu skrējēju stadionā, kas no nespēka reiz pakrita un sabruka, jo nebija sasniedzis cerēto. Treneri stāvēja ap viņu bez padoma un nezināja kā viņam palīdzēt. Viņi bija trenējuši skrējējam pilnīgi visas prasmes, kas nepieciešamas, lai sasniegtu labus rezultātus, izņemot to, ka dažkārt nākas piedzīvot arī zaudējumus. Evaņģēlijs, labā vēsts ir meklējama nekur citu kā vienīgi krustā, kas ir ne tikai kauna un zaudējuma zīme, bet daudz vairāk – ticības un uzvaras zīme. Gavēņa laiks mums ir dots, lai mēs sagatavotos laikā un telpā neierobežotajai īstenībai, kas sākas aiz Jēzus krusta, un, kas sākas nereti tieši tur, kur piedzīvojam savas spēka robežas.

 
Publicēts 18|02|2015
Mārcis Zeiferts
Mācītājs

Līksmo, mana dvēsele!

Lai līksmo tuksnesis un izkaltusi zeme, lai kailatne priecājas un plaukst kā lilijas! (Jes 35:1)

Senie Bībeles pravieši ticēja, ka tuksnesis sevī glabā ko tādu, kas gatavo augsni un rada apstākļus, lai tur Dievā dzimtu jauna cilvēka esība un kopība. Jesajas lūpas slavē un līksmo, brīnišķīgā vīzijā redzot, kā vecā pasaule, laikmeti un likteņi pārvēršas, un uzplaukst pilnīgi jaunā eksistencē. Tuksneša vidū uzplaukst ziedi, skaistas lilijas un kailatne ietērpjas svētku drēbēs, un apkārt valda līksmība un prieks. Vecās posta vietas pārvēršas, kļūst par telpu, kur sapņi iemieso iepriekš neiedomājamu realitāti. Lielāko mūsu dzīvē vienmēr saņemam kā dāvanu, un vienmēr nepelnīti. Tāds ir Ziemsvētku vēstījums, kas katru gadu mūs sasniedz. Kristus bērns dzimst vistumšākajā pasaules naktī. Mēs saņemam Viņu kā dāvanu izmisušajai, baiļu un dažādu pasaules rūpju pārņemtajai dvēselei. No tuksneša tā pārtop iepriekš neredzētā liliju dārzā. Vai tādi varētu būt arī tavi Ziemassvētki? Ar kādu dzīves bilanci tu noslēdz šo gadu? Vai tev ir kāds iemesls dzīvē, par ko līksmot un priecāties? Eņģelis ganiem uz lauka vēstīja: „Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm: jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs.” Ziemassvētki ir priecīga vēsts, liela priecīga ziņa visiem cilvēkiem, jo tie dod cerību posta nomāktajai pasaulei, kas atgādina tuksnesi un izkaltušu zemi. Kristus vēlējās piedzimt ne tikai Betlēmes silītē. Kristus meklē cilvēka dvēseles tuksnesi, lai tur iemājotu un darītu to par Dievam patīkamu, ziedošu un plaukstošu dārzu, lai iedēstītu viņu kopībā, kas nebeidz slavēt un līksmoties par visiem Viņa lielajiem darbiem. Jesaja redzēja šo dārzu ticības acīm, lai arī tas atradās vairāku gadsimtu attālumā no sava īstenā uzplaukuma brīža. Tamdēļ viņa sirds tā līksmoja un pateicībā slavēja Dievu. Priecīgus Ziemassvētkus un Dieva svētītu visiem Jauno gadu!

Publicēts 18|12|2014
Mārcis Zeiferts
Mācītājs

Mācīties darīt labo

Mācieties darīt labu, dzenieties pēc taisnības, lai apspiestais laimīgs, taisnīgi tiesājiet bāreni, aizstāviet atraitni! (Jes 1:17)

Katrām ciešanām un izmisumam ir konkrēta seja. Ir grūti akceptēt, ka kara iznīcība, slimības un posts nav atstāstījums no vēstures grāmatām, bet skaudra realitāte šodien. Daudzi kristieši Irākā ir spiesti atstāt pilsētas, kurās viņi ir dzīvojuši tūkstošiem gadu. Bads, terorisms, spīdzināšanas, kara traumatisms ir baisa īstenība daudzās pasaules vietās mūsdienās. Bēgļi no Sīrijas un Ziemeļirākas, karadarbība Ukrainā, konflikti Gazā un Ēģiptē, - šo sarakstu varētu turpināt. Pravieša Jesajas pamudinājums, kas izskan mēneša lozunga tekstā, rakstīts cietsirdīgā laikmetā, kad tauta bija darījusi to, kas Kunga acīs bija grēks un ļaunums, kad zeme bija svešinieku postīta un uz pašas tautas sirdsapziņas gulēja asinsdarbi. Zīmīgi, ka Jesaja, kā lasām iepriekš, aicina ne tikai tūlīt pārtraukt darīt ļaunu, bet izaicinājumos un grūtībās norāda uz pieciem sociāli aktīviem uzdevumiem – mācīties darīt labo, īstenot taisnību, apspiesto darīt laimīgu, nepamest bāreņus un aizstāvēt atraitnes. Nerealizējot ētiskos tuvākmīlestības uzdevumus, nozīmētu likteņa varā atstāt tos, kurus Jēzus nosauca par „vismazākajiem brāļiem” (Mt. 25,40). Cerības nozagšana viņiem būtu lielāks grēks nekā visi iepriekšējie, jo radītu auglīgu zemi progresējošam ļaunumam un ierādītu vietu bezspēcībai. Dītrihs Bonhēfers ir sacījis, ka baznīca ir baznīca vien tad, ja tā citiem ir klātesoša. Vai mēs esam klātesoši otra ciešanās? Dievs no mums nesagaida acumirklīgu apskaidrību pašā izmisuma karstumā. Visbiežāk nāksies rēķināties ar apjukumu un sirdī var gruzdēt jautājums „kāpēc?”. Lozunga vārdi mums izgaismo ceļu, kad gaisma vēl ir tālu. Rīcības izlēmība nāk tad, kad ejam pirmo soli pretī tuvākā postam, un pirmais, ar ko varam sākt, ir mācīties darīt labo, un katrā jaunā lietā iesēt apņēmību – „dzīties pēc taisnības”.

Publicēts 31|10|2014
Mārcis Zeiferts
mācītājs

Mīlēt vairāk

Jēzus Kristus saka:
 „Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ 13:35)

Jēzus šos vārdus mācekļiem sacīja vien neilgu brīdi pirms savām ciešanām, krusta nāves un augšāmcelšanās. Līdz ar to mudinājumu uz mīlestību nav iespējams atraut no tās skaudrās realitātes, kas summē mūsu dzīvi caur zaudējumiem, sāpēm un visdažādākajām ciešanām. Kā saka Ričards Rors, mīlestība un ciešanas ir daļa no cilvēciskās dzīves. Mīlestību un ciešanas varam pieskaitīt pie nozīmīgākajiem mūsu garīgajiem skolotājiem. Tik bieži būs tā, ka mīlestība un ciešanas mūs spēs pārveidos dziļāk un vairāk nekā Bībele, baznīca, mācītājs un visi baznīcas rituāli kopā. Mīlestība ir tā, pēc kuras mēs ilgojamies un kuru mēs tiecamies realizēt savā dzīvē. Mīlestība ir Dieva izpausmes forma. Dievs ir mīlestība. Savukārt ciešanas mēs varam uzlūkot kā iespēju, lai atvērtu durvis vajadzībai mīlēt un būt mīlētam. Mīlestība un ciešanas nospēlēs galveno lomu tam uzdevumam, lai atvērtu mūsu garu un sirdi. Mēs Dievu citādāk nespējam mīlēt kā tikai „no visas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku.” (Mk. 12,30) Tomēr garīgajā pārveides ceļā iespējams viss. Pat tas, ka ciešanas iesāksies brīdī, kad pārtrauksim kontrolēt savu dzīvi. Saprotams, ka ciešanas cilvēka dvēseli var noslēgt, nespējot piedot ne sev, ne citiem, taču ciešanas mūs var padarīt iecietīgākus, atvērtākus, sevi un citus mīlošus. Jebkurā gadījumā – cilvēks spēj mīlēt tikai tā, ne vairāk un ne mazāk, kā viņš pats ir piedzīvojis to, kas ir mīlestība. Varbūt šī iemesla dēļ Jēzus sacītais, ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat Mani mācekļi, ir lielāks un nozīmīgāks uzdevums ikvienam, katrā ģimenē un ikvienā draudzē nekā mēs pirmajā brīdī spējam iedomāties.

Publicēts 28|02|2014
Mārcis Zeiferts
mācītājs
12

Dienas lozungs

Otrā svētdiena pēc Zvaigznes dienas

Bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu.
(Jņ 1:17)

Jes 61:1–3, 6a; Rm 12:6–16; Jņ 2:1–11
Ps 36:6–11; Jes 62:1–5; 1Kor 12:1–11; Jņ 2:1–11

Krāsa: zaļa

Manu došanos un manu apmešanos Tu izvētī, visi mani ceļi satek pie Tevis. (Ps 139:3)

Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas.
(Mt 10:29)

Jes 43:14–44:5; Ebr 6:17–7:10; Jņ 4:27–42

Pierakstīties jaunumiem

Lūdzu pierakstieties jaunumiem, ja vēlaties epastā regulāri saņemt lapiņu un citas draudzes aktualitātes

INFORMĀCIJAS LAPIŅA

LELB Tukuma draudze © 2013. Visas tiesības paturētas. Dizains: Provincentrs; Programmatūra: GlobalPRO »