DARĪT VAIRĀK LATVIJAI
Dārgie tukumnieki, Latvijas ļaudis!
Mācītājs
Nāciet, viss ir sataisīts!
Jēzus sacīja: ”Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu.” Lk. 22,15
Lai kā arī būtu, Jēzus ir ļoti vēlējies ēst Lieldienu mielastu kopā ar viņiem visiem. Vārdi „Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms es ciešu” ir kā zīme, kā turpmāk vairs nebūs tāpat kā iepriekš. Viss ir sagatavots. Viss ir sataisīts! – Tā katrā reizē arī mēs tiekam ielūgti pie mielasta. Šie Jēzus vārdi ir kā norādījums, ka Viņš patiešām vēlās būt kopā ar visiem saviem mācekļiem. Un starp viņiem ir Jūda, kas nodos. Pēteris, kurš aizliegs. Un starp viņiem arī visi pārējie, kas meklēs atrunāties, kas būs sarūgtināti, un kas akmens metiena attālumā aizmigs Ģetzemenes dārzā. Un tomēr, Jēzus grib būt kopā ar viņiem visiem. Nekādu pārpratumu. Nekāda kļūda nav notikusi. Nāciet, viss ir sataisīts! Jā, neskatoties uz to, ka mana nodevēja roka ir pie viena galda. Neskatoties uz to, ka ķildas celsies viņu vidū, un tie meklēs, kurš no viņu vidus ir lielākais. Nekādu pārpratumu. Nekāda kļūda nav notikusi. Dieva žēlastība ir lielāka par grēku un mūsu nespēku. Nāciet, viss ir sataisīts!
Mācītājs
Ar atvērtu skatu un sirdi Adventā
Jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm. Lk 2:30–31
Mācītājs
Jauns sākums ir iespējams
Kas pie manis nāk, es nekad nedzīšu prom. Jņ. 6, 37
Gada iesākumā ar jaunām cerībām lūkojamies nākotnē. Ko atnesīs 2022. gads? Iepriekšējā gada pieredze mums ir mācījusi, ka katrs nākamais solis līdz galam nav paredzams. Daudzas ieceres vajadzēja mainīt, sašaurināt, pielāgot, pilnībā atcelt vai labākajā gadījumā – atlikt. Uz savas ādas varējām sajust, kā pandēmija un dzīves dārdzība ietekmēja labklājību, izglītības iespējas, ceļošanas prieku un visupirms jau veselību. Katram šeit ir savs personīgās pieredzes stāsts. Savukārt citiem, retākos izņēmumos, aizvadītais gads izrādījās negaidīti labs un pozitīvu pārmaiņu nesošs. Ne viss bija slikti. Bet vai to spējām paredzēt iepriekš? Pāršķirot jaunu kalendāra lapu, jau nekas daudz nemainās. Arī laiks pats par sevi izrādās tikai pašu radītā laikmeta vēlamības konstrukcija. Un tomēr, gadu mijas slieksni šķērsojot, vēlamies savu dzīvi pārskatīt, izmest ārā nederīgo un atbrīvoties no liekā, un atvērties jaunām pieredzēm. Ar Dieva žēlastību iespējams ne tikai tas. Vēl vairāk – Jēzus saka: „Kas pie manis nāk, es nekad nedzīšu prom.” Ar to Jēzus atklāj, ka jauns sākums ir iespējams! Vēl jo vairāk ir vērtīgi to atcerēties laikmetā, kad nostājamies neparedzamu lietu galīguma priekšā, kad esam izmesti ārā no drošajiem dzīves sedliem, kad pārņem bezspēcība vai nomāc vainas sajūta. Kad plaisas starp mums pašiem kļūst lielākās un nepārvaramākas, ir kāds, kurš saka: „Kas pie manis nāk, es nekad nedzīšu prom.” Pat pēc noraidījumiem, neveiksmēm un sāpīgiem kritieniem vari paļauties uz tā klātbūtni, kurš tevi mīl un gaida uz tevi.
Mācītājs
Dievs pasauli nav aizmirsis
Lieldienu stāsts māca un vēstī ne tikai par lieliem pārbaudījumiem, ciešanām un pat nāvi, bet –krustam un dziļajam izmisumam seko dzīvība un liels prieks. Apustulis savam laikam un mums šodien augšāmcelšanos tulko vārdiem: „Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā.” Arī auga sēkla, kad to dēsta zemē, dārzniekam sākumā vēl neliecina neko par savu devumu un krāšņumu. Šobrīd ir grūti vai pat daudzos gadījumos – neiespējami, saredzēt gaismu tuneļa galā, jo pasaulē COVID-19 vīruss nav uzvarēts. Priekšā ir daudz nezināmā. Lai šī neziņa mūs nebiedē un atceramies, ka visa mūsu dzīve ir Dieva rokās. Viņš vada mūs cauri neziņai un tumsai, pat ja nespējam saredzēt augšāmcelšanās uzvaru. Slimības, ciešanas un nāve pasaulē nav Dieva gribētas, bet Viņš sniedz mums pats sevi, kad vismazāk to spējam iedomāties un sagaidām. Un tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu. Krusta notikums atgādina, ka Dievs pasauli nav aizmirsis vai pametis. Lai neieļaunojamies, nekļūstam īgni un nepacietīgi, un, saskaroties ar šī brīža izaicinājumiem, paliekam uzticīgi Dieva aicinājumam. Jēzus ir sacījis: „Pasaulē jums būs bēdas; bet turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis!” Palīdzēsim cits citam nest ikdienas nastas, gluži kā Kristus nesa mūsējās. Skatīsimies ne tikai uz savu labklājību. Būsim uzmanīgi iepretī citu vajadzībām. Kaut kad arī šī laika uzliktie pārbaudījumi būs beigušies, un lai ir tā, ka pēc COVID-19 vīrusa krīzes savstarpējās attiecības un uzticēšanās būtu gājušas nevis mazumā, bet mēs būtu kļuvuši par labākiem cilvēkiem. Aicinu draudzes locekļus palikt savās mājās un sekot līdzi dievkalpojumiem, kuri šajā laikā tiks pārraidīti YouTube Tukuma evaņģēliski luteriskās baznīcas kanālā, kā arī sprediķi būs pieejami draudzes interneta mājas lapā. Ticība ir svarīgāka par rituālu, un, lai cik tas šajā brīdī šķistu apbēdinoši, Svētā Vakarēdiena saņemšana ir jāatstāj laikam, kad varēsim droši pulcēties dievnamā. Apustulis Pāvils atgādina: „Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība. To darait, saprazdami šo laiku, ka jums pienākusi stunda celties no miega.”
Mācītājs
Ikdienas līdz pasaules galam
Un redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam. Mt. 28, 20
Argentīnā dzimušais ebreju klarnetists Giora Feidmans reiz sacīja: „Mūzika nesākas ar pirmo noti, bet ar klusumu pirms tam. Un tā nebeidzas ar pēdējo, bet ar klusumu pēc tam.” Arī katra cilvēka dzīve līdzinās skaņai. Skaņas piedzimst un mirst. Cilvēka dzīvē ir līdzīgi. Bet ar to nekas nebeidzas. Kā skaņa turpina dzīvot savu unikālo dzīvi visaptverošā klusumā, tā arī cilvēka dzīve Kristū top pārvērsta un iegūst jaunu esību. Jēzus dzīve nebija ierobežota tikai vienā šaurā acumirklī vai īslaicīgā uzplaiksnījumā. Viņš bija pirms. Un Viņš ir arī pēc. Viņš ir tagad. Viņš vienmēr ir ESOŠAIS (2. Moz. 3,14). „ES ESMU, KAS ES ESMU”, balss sacīja ērkšķu krūma vīzijā, un pašķīra Mozum un viņa ļaudīm ceļu tuksnesī no Ēģiptes verdzības uz apsolīto zemi. Jēzus vārdi Mateja evaņģēlijā noslēgumā „Es esmu ar jums ik dienas līdz pasaules galam” kā pēdējā skaņdarba takts atsauc atmiņā dziesmas sākumu – „Imanuēls, Dievs ar mums” (Mt. 1, 23). Dievs ir pirms, pēc un vienmēr arī tagad, ikdienas un līdz pasaules galam. Viņš ir kopā ar mums tad, kad mums klājas labi un kad nav tik labi, kad svinam svētkus un kad iegrimstam ikdienas vienmuļajā ritējumā. Arī Jēzus pats savā zemes dzīvē līdz pat krustam aktīvi izdzīvoja katru stundu. Kopā ar mācekļiem Viņš devās ceļā un mācīja tos, pavadīja laiku pie viena mielasta galda, runājās un svinēja, smējās un raudāja, un lūdzās vientulībā. Jēzus mācīja mīlēt dzīvi, un vienlaikus – nepieķerties tai, atlaist un ļaut ritēt savu gaitu. Pirmie vārdi no Jēzus mutes Mateja evaņģēlijā „Tam tā jānotiek!” (Mt. 3,15) sasaucas ar vārdiem radīšanas lielajā mistērijā „Lai top!” (1. Moz. 1, 3). Patiešām, jau vienkāršais fakts par sevi, ka šī dzīve mums ir dota, apliecina, ka arī viss cits ir iespējams – pat augšāmcelšanās. Nekas nevar apklusināt dzīvības brīnišķīgo melodiju. Mūsu uzdevums šeit virs zemes ir ik brīdi ļaut caur sevi skanēt Jēzus mīlestības skaņai, iegrimt Viņa dāvātajā tagadnē, mācīties saklausīt Labā Gana balsi, kas ikdienas ir klātesoša. Nāves nav. Ir tikai mūsu esības pārvēršana. Augšāmcelšanās ir kā atvērt durvis pazīstamai un uzticamai melodijai pēc tumšas nakts dzīves jaunajā rītā. Kā raksta apustulis Pāvils: „Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.” (1. Kor. 15, 51-52)
Mācītājs
Gada apņemšanās
Vairies ļauna un dari labu, alksti miera un dzenies pēc tā! Ps. 34,15
Kāds bagāts jauneklis reiz devās pie Jēzus un viņam prasīja: „Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?“ Jēzus viņam atbildēja, lai tas ievēro baušļus, kā arī izdala mantu nabagiem, ņem krustu uz sevi un seko viņam. Šīs atbildes jaunekli gan īsti neapmierināja, un viņš aizgāja prom noskumis par dzirdēto. Citā situācijā kādi ļaudis jautāja Jānim Kristītājam: „Ko tad mums būs darīt?“ Un viņš tiem atbildēja: „Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un, kam ir pārtika, lai dara tāpat.“ Savukārt kādi cilvēki Vasarsvētku dienā izbijušies vaicāja apustuļiem, kad tos dziļi aizskāra piedzīvotais: „Brāļi, ko lai mēs darām?“ Un Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā.“ Ir situācijas dzīvē, kad sagaidām tiešas atbildes, lai zinātu ceļu, pa kuru ceļu doties dzīvē tālāk. Un Dievs tā vai citādi mums šīs atbildes sniedz. Dažreiz atbildes ir kā svaigs gaiss, dažreiz tās mūs atstāj dziļās pārdomās. Arī 34. Psalmā izskan jautājums, kas nodarbina dievbijīgo cilvēku: „Kas ir tas vīrs, kas mīl dzīvi un ilgojas pēc gara mūža, lai redzētu labas dienas?“ (p.13) Patiešām, kurš gan neilgojas pēc piepildīta un gara mūža, labām dzīves dienām? Atbilde, ko saklausa psalmists, ir tieša un fokusēta: „Vairies ļauna un dari labu, alksti miera un dzenies pēc tā!“ Kā būtu, ja mēs šogad apņemtos vingrināties šajos vārdos? Kā mainītos mūsu draudze, ģimene un apkārtējā pasaule, ja mēs no visas sirds censtos tos īstenot pirms katra atbildīga lēmuma vai pavisam ikdienišķās situācijās? Nav jau it kā nekas daudz - vairīties ļauna, darīt labu, alkt miera un dzīties pēc tā! Tieši tik vienkārši! Bet vai vienmēr ar to ir mierā cilvēks, kurš pieradis gūt tikai sev, rīkojas tuvredzīgi un ar savu rīcību kaitē sava tuvākā labumam? Lai Dievs mūs no tā pasargā! Un lai Viņš svētī mūsu domas, vārdus un darbus katrā nodzīvotajā dienā šajā gadā!
mācītajs
Priecāties?
Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. (Mt 2:10)
Ceļš pie Jēzus ne vienmēr iesākas ar krīzēm vai lieliem pārbaudījumiem. Nereti jau tieši tā mēs izprotam kristietību - kā atbildi cilvēka izmisuma saucieniem un ciešanām. Jautāsim - vai prieks varētu būt iemesls meklēt Dievu? Droši vien arī gudrajiem no austrumiem aiz muguras bija nostaigāti daudzi kilometri vientuļā tuksnesī. Jeruzalemē vajadzēja izskaidroties ar ļauno un viltīgo ķēniņu Hērodu. Iespējams, ka ceļā bija vēl citi mestie izaicinājumi. Taču nevaram nepamanīt - prieks par zvaigzni ir gudro ceļa sākums pie Jēzus! Kādam varbūt šķitīs nedaudz vientiesīgs, bērnišķīgs un mazliet naivs, bet, jebkurā gadījumā,- prieks! Hēroda cinisms nespēj aizēnot gaidāmo satikšanos. Gudrie pasaules Pestītāju neatradīs greznā pilī, kā viņi bija sākotnēji iedomājušies, bet Betlēmes trūcīgā un aukstā kūts silītē. Viņi nevarēja iztēloties par brīnišķīgiem un ar labvēlīgu roku pašķirtiem negaidītajiem atrisinājumiem ceļā. Viss negaidītais, egoistiski nekontrolētais, bet ar mūžīgu apredzību vadīts, vienmēr izrādās labākā dāvana meklējošam ceļiniekam. Tādam aicinājumam mēs varam atbildēt vienīgi ar prieku un pateicību. Jā, pat „varen lielu prieku“, kā mums šo nelielo epizodi atstāta evaņģēlists Matejs! Cik brīnišķīgi, ja tā varam atsaukties Dieva apgaismotam ceļam - viegli, ar bērna uzticību un necīnoties pretī reiz debesīs izlemtam jautājumam, ka Dievs mūs mīl un pieņem tādus, kādi mēs esam. Nekas šajā cilvēka prātam grūti aptveramajā debesu lēmumā attiecībā uz mums nevar izmainīties.
Vai tu jūti tuvojamies šo prieku, mīļais draugs?
Mācītājs
Kurš spētu dot vairāk?
Kungs, Tavā priekšā visas manas alkas, manas nopūtas Tev nav apslēptas. (Ps 38:10)
Kā Ījaba dvēseles kliedziens ir šī lūgšana. Bībeles psalms, kurā psalmists vaimanā par miesas un dvēseles ciešanām. Lūdzējs meklē izeju no ciešanām, kas viņu ir nenovēršami skārušas - miesas brūces, neaprakstāmas sāpes, skumjas, pat pilnīgs spēka zudums - neviena vieta viņa miesā nav tikusi saudzēta. Vai šeit ir runa par slimības nomāktu cilvēku, vai arī miesiskās sāpēs te drīzāk izprotamas kā sauciens pēc grēku piedošanas? Neapšaubāmi, ka Vecajā Derībā slimību simptomi bieži vien saprasti kā grēka sekas. Jēzus miesas ciešanas gan ne vienmēr uzskatīja kā grēka rezultātu, un cilvēka izdziedināšanu drīzāk saredzēja kā iespēju atklāties Dieva godībai, kā Jāņa evaņģēlijā to atgādina notikums par aklā cilvēka dziedināšanu. Nebūt nav tā, ka vaimanu psalma lūdzējs fokusētos vienīgi uz savām miesiskajām ciešanām. Lūdzējs drīzāk skumst par saviem grēkiem, un lūgšana viņu ved pie atziņas par grēcīgumu. Dvēseles izmisuma kliedzienā lūdzējs turpina meklēt Dievu. Viņš ir sasniedzams. Šī atziņa paliek nemainīga, pat ja Dievs atrastos tālu prom. Vaimanu psalmā atklātas arī dvēseliski satriektā cilvēka izmisuma ēnas puses. Draugi un tuvinieki novēršas no bēdu skartā. Viņam apkārt pulcējas ļaudis ar nelāgiem nodomiem, kuri situāciju kāro ļauni izmantot savā labā. Lūdzējs meklē patvērumu Kungā, kuram nekas nav apslēpts, un katra dvēseles nopūta ir zināma. Apzinoties katru ieelpas un izelpas brīža vērtību, aizvien vairāk ieklausoties dzīvības dvašas Devēja balsī, lūdzējam negaidīti atklājas jauna sākuma iespēja. Vai kāds izmisuma brīdī spētu dot kaut ko vairāk?
Mācītājs
Paklausība mīlot
Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem.
(Apd 5:29)
Paklausība? Iespējams, ka daudzi dzirdot šo vārdu kļūst īgni. Kāda tumsonība! Vai tad tiešām baznīcai 21.gs. būtu jāmāca paklausība? Taču pirms mēs izdarām secinājumus un tiekam galā ar saviem priekšstatiem, vai sāpīgām pagātnes pieredzēm, ieklausīsimies kaut vai tajā, ko lūdzam „Mūsu Tēvs” lūgšanā – ne mans, bet lai Tavs prāts lai notiek! Varbūt šeit nesaklausām tieši izteiktu vārdu par paklausību, bet tā šeit ir implicēta, tā ir klātesoša. Zīmīgi, ka Svētie Raksti pavisam trīs reizes piemin Jēzus paklausību. Vispirms vēstulē romiešiem (Rom.5,19), kur runāts par to, ka ar viena cilvēka nepaklausību daudzi kļūst grēcinieki, bet ar viena cilvēka paklausību – neskaitāmi kļūs taisnoti. Tāpat arī izcelta Jēzus paklausība līdz pat krustam vēstulē filipiešiem (Fil.2,8). Un par Jēzus paklausību runāts arī vēstulē ebrejiem (Ebr.5,7-9), kur uzsvērts, ka Jēzus pats ir mācījies paklausību Ģetzemanes lūgšanā. Kāda izskatītos pasaule bez Jēzus paklausības? Šādi jautājumi varbūt ir vērtīgi, bet tie mums nedod paliekošus augļus. Svarīgi tamdēļ ir atšķirt, ka paklausība cilvēkiem parasti ir morālas dabas, bet paklausība Dievam – tā runā par mūsu ieguvumiem mūžībā. Zīmīgi, ka pats vārds paklausība ir cieši saistīts ar klausīšanos, dzirdēšanu un uztveri. Cik daudz konfliktu rodas vienkārši no tā, ka neieklausāmies tajā, ko saka otrs, citu vajadzībās, runājam viens otram „garām”! Te mēs redzam, cik liela nozīme ir Dieva Vārdam, ko lasām, dzirdam, lūdzam, un kas maizi un vīnu pārvērš sakramentā. Lūk, tiktāl šādu paklausību vislabāk ir izkopt draudzes kopībā. Un vēl, paklausība Dievam taču neatceļ to, ka cilvēka padoms tiek izslēgts. Tādā gadījumā mums nevajadzētu uzticēties nevienam pašam cilvēkam svešā pilsētā, lai prasītu padomu savam ceļa mērķim. Apustuļu darbos teiktais gan vairāk runā par to, ka paklausība vienīgi cilvēkiem deformē mūsu priekšstatus par garīgajiem dzīves uzdevumiem. Jo Jēzus mūs brīdina par to, ka akls aklajam nevar kļūt par ceļa rādītāju, jo tad abi iekrīt bedrē. Bet Jēzus pats spēja paklausīt Dievam vienīgi mīlot. To Viņš kā piemēru rāda arī mums.
mācītājs
