Aiziet no ikdienas un ļaut, lai Dievs runā
Inga Auziņa ir Tukuma luterāņu draudzes ilggadēja ērģelniece — pati smejas, ka esot pieskaitāma draudzes pamatlīdzekļiem, jo mācītāji mainoties, bet viņa paliek savā vietā. Kad Inga 2006. gadā pirmoreiz devās svētceļojumā, nemaz neapzinājusies sevi kā svētceļnieci. Vienkārši jutusi, ka dzīvē ir kaut kas jāmaina, sakravājusi somu un viena pati, pat vecākiem neatklājusi, ka nebrauc parastā ekskursijā, devās ceļā uz Spāniju, lai izietu svētā Jēkaba ceļu.
Leģendas vēsta, ka apustulis Jēkabs to gājis pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās ar mērķi sludināt Labo Vēsti. Kad Jēkabs mira mocekļa nāvē, līdzgaitnieki viņu apglabājuši Spānijā un virs kapa vietas Santjago uzcēluši katedrāli, kas ir mērķis tūkstošiem un tūkstošiem svētceļnieku no visas pasaules. Ne jau visi turp dodas reliģisku apsvērumu dēļ — dažs izvēlas mērot 800 kilometru garo distanci sporta pēc, cits ceļā bauda mākslas vērtības, kādam tas šķiet aizraujošs piedzīvojums.
Pirmoreiz dodoties svētceļojumā, Inga, bruņojusies ar speciālu svētceļnieku pasi, kas ļauj nakšņot viņiem domātās naktsmītnēs, Jēkaba ceļa gājēju rindām pievienojusies aptuveni 500 kilometru attālumā no Santjago. Apmaldīties īsti neesot iespējams, jo Jēkaba ceļu ik pa gabaliņam iezīmējot dzeltena bulta vai gliemežvāks. Katrs svētceļnieks pats izrēķina, cik kilometrus dienā spēj nostaigāt līdz kārtējai naktsmītnei. Svētceļojumos cilvēki dodoties pat 90 gadu vecumā! «Šis ceļš ir mana gada sastāvdaļa,» ikgadējs gājējs paskaidrojis Ingai.
Visa svētceļnieka iedzīve atrodas mugursomā. Inga smejas, ka pirmajā svētceļojumā gribējusi, lai viss ir tā skaisti, tāpēc somā bijis šampūns, matu balzāms, krēms rokām, krēms kājām… Smagi. Jau pirmajā naktsvietā saimniece palīdzējusi somas saturu izrevidēt, lai tā nav smagāka par desmit procentiem no pašas svara. Naktsmājas ir viens no svētceļojumu izaicinājumiem, jo tās parasti esot lielas telpas, pilnas ar cieši saliktām divstāvu gultām. Tev jāguļ tuvu blakus svešam cilvēkam. Reiz gadījies arī, ka daļa svētceļnieku pa dienu apēduši ko nelāgu, tāpēc visu nakti vēmuši… Bet kur tu iesi? Nākas vien palikt un sagaidīt rītu. Un tomēr citā brīdī tu jau esi ļoti pateicīgs, ka tev šie cilvēki ir līdzās. Piemēram, kad Ingai nozagts naudasmaks, bet tuvumā nav bijis neviena bankomāta, daudz nozīmējis tas, ka cits svētceļnieks uzaicinājis brokastīs. Spilgti atmiņā palikusi kāda veca baznīca, kas arī pārtapusi svētceļnieku naktsmītnē. Tajā viņus aprūpējis vecs mācītājs, kurš aktīvo kalpošanu beidzis un tālāko dzīvi nolēmis veltīt svētceļniekiem. Inga saka — tur jutusies kā visdārgākajā pieņemšanā, jo mācītājs ar palīgiem ne vien cēlis viesiem galdā trīs ēdienus, bet pat nomazgājis katra svētceļnieka nogurušās kājas! Komfortabli dienā varot nostaigāt 35 kilometrus, bet bijušas dienas, kad nostaigāti pat tuvu pie 60 kilometriem! Nepārsteidz tas, ka Ingai tagad ir pilnībā mainījusies izpratne par attālumiem.
Tāds svētceļojums nav joka lieta, bet acīmredzot tas ir kaut kas ļoti īpašs, ja reiz Inga ceļā devusies jau trīsreiz. Pie tam pēdējoreiz devusies turp kopā ar savu vīru tūlīt pēc laulību ceremonijas! Medusmēnesis — trīs nedēļas ceļā, kopā mērojot 800 kilometrus! Cilvēkiem šķiet — ja divi cilvēki trīs nedēļas pavada, ejot plecu pie pleca, tad jau visu dzīvi var izrunāt. «Nogurums ir pietiekami liels, lai runātu — tikai tad, ja tas ir galēji nepieciešams,» joko Inga. Katrā ceļojumā līdzi ņēmusi Bībeli un pierakstu kladi, bet tās katrreiz gandrīz palikušas neatvērtas. «Ceļā negribas ne lasīt, ne rakstīt. Gribas ļaut, lai Dievs runā. Tu aizej prom no ikdienas un ieraugi savu dzīvi it kā no malas. Atgriezies citādāks. Vairs negribi rakstīt scenārijus savai dzīvei. Esi aizbraucis no haosa, bet pēc svētceļojuma prāts ir atbrīvots, galva «izvēdināta». Pēc pirmā svētceļojuma lidostā draugi jautāja, kas man kārojas. Sapratu, ka nekas no tā, kas būtu kārojies agrāk. Tikai — lai tieku uz tualeti tad, kad man vajag, nevis tad, kad var tikt,» to, cik vienkārša spēj kļūt dzīve, raksturo Inga Auziņa.
Lai izdodas godam mērot ceļu līdz Kristus piedzimšanai katrā no mums!
Elīna Mierkalne, 2008.gada 18. decembrī
Raksts tapis sadarbībā ar www.talsuvestis.lv
