Jūnijs
KĀ MEDUS KĀRES IR JAUKI VĀRDI – SALDUMS DVĒSELEI UN DZIEDINĀJUMS KAULIEM.
(Sak 16:24)
Tukuma evaņģēliski luteriskā draudze

Mīlēt vairāk

Jēzus Kristus saka:
 „Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jņ 13:35)

Jēzus šos vārdus mācekļiem sacīja vien neilgu brīdi pirms savām ciešanām, krusta nāves un augšāmcelšanās. Līdz ar to mudinājumu uz mīlestību nav iespējams atraut no tās skaudrās realitātes, kas summē mūsu dzīvi caur zaudējumiem, sāpēm un visdažādākajām ciešanām. Kā saka Ričards Rors, mīlestība un ciešanas ir daļa no cilvēciskās dzīves. Mīlestību un ciešanas varam pieskaitīt pie nozīmīgākajiem mūsu garīgajiem skolotājiem. Tik bieži būs tā, ka mīlestība un ciešanas mūs spēs pārveidos dziļāk un vairāk nekā Bībele, baznīca, mācītājs un visi baznīcas rituāli kopā. Mīlestība ir tā, pēc kuras mēs ilgojamies un kuru mēs tiecamies realizēt savā dzīvē. Mīlestība ir Dieva izpausmes forma. Dievs ir mīlestība. Savukārt ciešanas mēs varam uzlūkot kā iespēju, lai atvērtu durvis vajadzībai mīlēt un būt mīlētam. Mīlestība un ciešanas nospēlēs galveno lomu tam uzdevumam, lai atvērtu mūsu garu un sirdi. Mēs Dievu citādāk nespējam mīlēt kā tikai „no visas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku.” (Mk. 12,30) Tomēr garīgajā pārveides ceļā iespējams viss. Pat tas, ka ciešanas iesāksies brīdī, kad pārtrauksim kontrolēt savu dzīvi. Saprotams, ka ciešanas cilvēka dvēseli var noslēgt, nespējot piedot ne sev, ne citiem, taču ciešanas mūs var padarīt iecietīgākus, atvērtākus, sevi un citus mīlošus. Jebkurā gadījumā – cilvēks spēj mīlēt tikai tā, ne vairāk un ne mazāk, kā viņš pats ir piedzīvojis to, kas ir mīlestība. Varbūt šī iemesla dēļ Jēzus sacītais, ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat Mani mācekļi, ir lielāks un nozīmīgāks uzdevums ikvienam, katrā ģimenē un ikvienā draudzē nekā mēs pirmajā brīdī spējam iedomāties.

Publicēts 28|02|2014
Mārcis Zeiferts
mācītājs

Tukuma jaunā balss

Ar katru gadu Tukums pamazām, bet kāpj kalnā. Tukumu kalnā virza viņa paša cilvēki ar savu darbu un Dievs ar savu svētību.

Tukuma vārds skan visā Latvijā. Ar Rožu svētkiem un uz ķiršu ziedēšanu. Ar puķu dobju krāsainajām ballēm, kurās skan viršu valši un lefkoju tango. Tukums skan.

Bites, auto un cilvēku soļi. Putni un frizētavas fēni. Sētnieku slotu švīksti un mūzikas skolas gammas. Renstelēs lietus un kaķi martā. Tā Tukums skan pats sevī. Kora mēģinājums, dzeja uz māju sienām un sirdspuksti. Tukumam ir daudz balsu. Tukumā ir daudz skaņu.

Taču šodien Tukumā atgriežas Tukuma lielā balss, Tukuma cēlākā skaņa – Dievnama zvans. Tā ir skaistāko Tukuma skaņu summa, pašu tukumnieku veikums, pašu gribēta, pašu iegūta Tukuma jaunā balss.

Es ticu, ka šis brīnišķīgais zvans savā jaunajā skaņā ietvers katra cilvēka cerības, prieku, ilgas un lūgšanas. Šodien mūsu valsts svētkos es vēlētos, lai jaunais zvans ievibrē arī šīs manas dzejas rindas:

Dzimtene mana!

Mute lai tīra kā avots, daudzinot tevi.
Domas lai šķīstas kā liliju ziedi.
Lai man laime ir - dot tev un dāvāt,
Nevis nelaime – prasīt un ņemt!
Lai man laime ir - mīlēt un radīt,
Nevis nelaime – postīt un graut!

Lai zvans sauc un aicina mosties visus savās sirdīs!
Lai skan Tukuma Dievnama zvans par prieku cilvēkiem un Dievam par godu.

Sveicot un līdzi priecājoties –
Jūsu Māra Zālīte.

Publicēts 19|11|2013
Māra Zālīte
dzejniece

Kas mūs pārsteidz tukšajā kapā?

Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi ir dzīvi. (Lk 20:38)

Tukšais kaps Evaņģēliju noslēgumā mūs ikreiz pārsteidz. Mūsdienu cilvēkam gan bieži vien nepietiek ar eņģeļu vēstījumu par Kristus tukšo kapu. Lielāku skaidrību par tukšo kapu neievieš arī citas minētās zīmes Jēzus nāves un augšāmcelšanās dienā – aptumšotās debesis, zemestrīce, pārplīsušais tempļa priekškars un pat daudzu mirušo augšāmcelšanās no kapiem. Visi notikumi un zīmes šķiet kā no pasaku grāmatas izņemtas, kas mūs nekur tālāk nevar aizvest. No populārās zinātnes viedokļa ir pat neiespējami pieņemt domu par augšāmcelšanos, jo līdz ar nāves iestāšanos bioloģiskajām dzīvībām iestājas neatgriezeniski procesi un cilvēks, kā apgalvo, nāves brīdī pārstāj eksistēt kā persona. Laikā, kad zinātne savā attīstībā piedzīvo milzīgu lēcienu, mums gan nākas atzīt, ka par dzīvības procesiem kopumā, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, mēs šobrīd zinām aizvien salīdzinoši maz. Ikviens jauns atklājums mums it kā pasaka, ka joprojām ir tik daudz kas tāds, par ko neesam zinājuši iepriekš. Vai tiešām mēs zinām visu? Nesen iznākušajā grāmatā „Ieskats mūžībā” (angļ. "Proof of Heaven"), ko sarakstījis neiroķirurgs Aleksandrs Ebens, autors apgalvo, ka pastāv apziņas stāvoklis, kurā cilvēka ķermenis var nepiedalīties. Hārvardas docents fascinējošā stāstījumā apraksta, kā komas stāvoklī nonācis pasaulē, kurā neeksistē nedz laiks, nedz telpa, un kur viņš ir sastapis dievišķu avotu. Tikmēr ārsti viņam konstatē neatgriezeniskus smadzeņu bojājumus un prognozē drīzu nāvi, taču viņš ne tikai atgriežas dzīvē atpakaļ, bet arī īsā laikā atveseļojas, par ko varēja uzrakstīt šo grāmatu, kas tagad kļuvusi par vienu no bestselleriem Ņujorkas grāmatu tirgū. Jēzus atbilde saduķejiem, kuru autoritāte bija Mozus likumu grāmatas un kuri vienlaicīgi noliedza augšāmcelšanos iespējamību, bija atbilde pēc būtības par to, kas viņiem bija taču tik labi zināms. Dievs Mozum degošajā ērkšķu krūmā tuksnesī atklājās kā Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs. Vai viņi nebija jau sen kā miruši? Vai pirmtēvi nebija dzīvojuši vairākus gadsimtus pirms Mozus? Degošajā ērkšķu krūmā Dievs sacīja – „Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs” (2 Moz. 3:6). Tātad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Viņam visi ir dzīvi! Jā, kādas paralēlas pasaules dzīvo viena otrai līdzās, bet kur viena no tām par otru nezina nekā! Līdzīgi kā mēs par kaimiņiem blakus namā un pat bieži vien aiz sienas patiesībā zinām tik ļoti maz vai pat pilnīgi neko. Lai Gavēņa laiks pie mums svētī to, ka spējam katrs savā dzīvē saskatīt tos zīmju nospiedumus un notikumus, kas mūs reiz aizvedīs tā Dieva valstībā, kas ir nevis mirušo, bet dzīvo Dievs!

Publicēts 12|03|2013
Mārcis Zeiferts
mācītājs

Pārdomas par lozunga tekstu 2013. gadam

„Mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet nākamo mēs meklējam.” (Ebr. 13,14)

Ja mēs plānojam doties garākā ceļojumā, mēs iepriekš pārdomājam nepieciešamo lietu sarakstu, ko mums vajadzētu ņemt līdzi. Atkarībā no ceļojuma garuma un mērķa mēs izvēlamies attiecīgu apģērbu, piemērotus apavus, higiēnas piederumus, kādu grāmatu lasīšanai, mīļu fotogrāfiju, mobilā telefona lādētāju u.c. Ar laiku gatavošanās ceļojumiem ir kļuvusi tik pierasta, ka ilgi vairs nepiedomājam, ko ņemt tieši līdzi, un tas notiek it kā par sevi. Ar laiku mēs pierodam, ka ceļojumiem, kas nepārsniedz vairākas dienas vai nedēļu, līdzi nepieciešams gaužām maz. Bet ko ņemt līdzi tad, ja atgriezties nav plānots? Kādas lietas izvēlēsimies, ja skaidri zinām, mēs nekad vairs šeit neatgriezīsimies? Nesen stāvēju rindā pie kases veikalā K-Rauta, lai nopirktu elektriskās spuldzītes. Aiz manis stāvēja kāda jauna sieviete, kas rokās turēja līmlenti. Kad biju norēķinājies par savu pirkumu, viņa nolika uz letes līmlenti un palūdza pārdevējai vēl piecpadsmit tukšas kartona kastes. Vai viņa devās prom uz neatgriešanos šajā pilsētā, novadā, valstī? Varbūt pārcēlās tikai uz dzīvi citā mājoklī kaut kur uz blakus ielas? Kristīga cilvēka eksistence liek mums turpretī jautāt, - kāds ir mans dzīves lielākais mērķis? Vai es to apzinos? Vai tam gatavojos? Vai neesmu to pazaudējis? Gara īstenība, kas ir sākusi dzīvot mūsos līdz ar kristību, kas mūs nes un vada, mums nekad neļauj apstāties, un vienmēr aicina celties un doties ceļā. Iekšējais, garīgais cilvēks, - tam nekad nepietiks ar to, ko viņš ir dzirdējis, redzējis vai piedzīvojis. Šī dzīve ir tikai gatavošanās tam, kas nekad nebeigsies. Ne vienmēr tie ir kilometri, ko mēs mērojam zem savām kurpju zolēm un ar automašīnu riepām, bet attālumi, kurus mēs noejam savās sirdīs, attālumi, kurus mēs mērojam viens pie otra, attālumi, kurus mēs mērojam lūgšanā. Un to visu mēs darām no apziņas, ka mūsu piederība nav meklējam šeit virs zemes, bet gan debesīs. Mēs esam kā svētceļotāji, kas dodamies uz savām patiesajām mājām. Mēs esam ceļā no svētdienas uz svētdienu, no dievkalpojuma uz dievkalpojumu; un atkal ceļamies, jo zinām, mēs meklējam nākamo pilsētu. Jā, mēs skaidri zinām, ka mūsu ceļš šeit virs zemes nekad nevar būt galā. Mēs vienmēr meklēsim nākamo pilsētu. Mēs meklējam debesu Jeruzālemi, kur Dievs noslaucīs visas asaras, kur nāves nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs. Mēs dodamies turp, kur Dieva mājoklis būs pie cilvēkiem, un Viņš pats mājos kopā ar tiem.

Publicēts 25|01|2013
Mārcis Zeiferts
mācītājs
12

Dienas lozungs

Uz īsu brīdi Es atmetu tevi, bet ar lielu žēlsirdību Es tevi piepulcināšu.
(Jes 54:7)

Jēzus saka: Es neatstāšu jūs bāreņus, Es nākšu pie jums. (Jņ 14:18)

5Moz 4:15–24; 2Kor 1:12–22; Lk 15:1–10

Pierakstīties jaunumiem

Lūdzu pierakstieties jaunumiem, ja vēlaties epastā regulāri saņemt lapiņu un citas draudzes aktualitātes

INFORMĀCIJAS LAPIŅA

Aptauja

Kāds Bībeles izteiciens tev šķiet piemērotākais, kas būtu jāietver uzrakstā virs jaunajām torņa durvīm?
Jaunība un tumšās matu cirtas ātri zūd
Jēzus saka: "Es esmu durvis."
Laimīgas tās acis, kas redz, ko jūs redzat
Mīlestība nekad nebeidzas
Saki gudrībai: tu mana māsa!
Dieva vārds paliek mūžīgi!
Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos
Soli Deo gloria
Cits (variet iesūtīt draudzes e-pastā un mēs ievietosim šeit)
Atbildēt     Rezultāti 
LELB Tukuma draudze © 2013. Visas tiesības paturētas. Dizains: Provincentrs; Programmatūra: GlobalPRO »