Decembris
Kad tie zvaigzni ieraudzīja tos pārņēma milzīgs prieks. (Mt 2:10)
Tukuma evaņģēliski luteriskā draudze

Kas mūs pārsteidz tukšajā kapā?

Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi ir dzīvi. (Lk 20:38)

Tukšais kaps Evaņģēliju noslēgumā mūs ikreiz pārsteidz. Mūsdienu cilvēkam gan bieži vien nepietiek ar eņģeļu vēstījumu par Kristus tukšo kapu. Lielāku skaidrību par tukšo kapu neievieš arī citas minētās zīmes Jēzus nāves un augšāmcelšanās dienā – aptumšotās debesis, zemestrīce, pārplīsušais tempļa priekškars un pat daudzu mirušo augšāmcelšanās no kapiem. Visi notikumi un zīmes šķiet kā no pasaku grāmatas izņemtas, kas mūs nekur tālāk nevar aizvest. No populārās zinātnes viedokļa ir pat neiespējami pieņemt domu par augšāmcelšanos, jo līdz ar nāves iestāšanos bioloģiskajām dzīvībām iestājas neatgriezeniski procesi un cilvēks, kā apgalvo, nāves brīdī pārstāj eksistēt kā persona. Laikā, kad zinātne savā attīstībā piedzīvo milzīgu lēcienu, mums gan nākas atzīt, ka par dzīvības procesiem kopumā, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, mēs šobrīd zinām aizvien salīdzinoši maz. Ikviens jauns atklājums mums it kā pasaka, ka joprojām ir tik daudz kas tāds, par ko neesam zinājuši iepriekš. Vai tiešām mēs zinām visu? Nesen iznākušajā grāmatā „Ieskats mūžībā” (angļ. "Proof of Heaven"), ko sarakstījis neiroķirurgs Aleksandrs Ebens, autors apgalvo, ka pastāv apziņas stāvoklis, kurā cilvēka ķermenis var nepiedalīties. Hārvardas docents fascinējošā stāstījumā apraksta, kā komas stāvoklī nonācis pasaulē, kurā neeksistē nedz laiks, nedz telpa, un kur viņš ir sastapis dievišķu avotu. Tikmēr ārsti viņam konstatē neatgriezeniskus smadzeņu bojājumus un prognozē drīzu nāvi, taču viņš ne tikai atgriežas dzīvē atpakaļ, bet arī īsā laikā atveseļojas, par ko varēja uzrakstīt šo grāmatu, kas tagad kļuvusi par vienu no bestselleriem Ņujorkas grāmatu tirgū. Jēzus atbilde saduķejiem, kuru autoritāte bija Mozus likumu grāmatas un kuri vienlaicīgi noliedza augšāmcelšanos iespējamību, bija atbilde pēc būtības par to, kas viņiem bija taču tik labi zināms. Dievs Mozum degošajā ērkšķu krūmā tuksnesī atklājās kā Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs. Vai viņi nebija jau sen kā miruši? Vai pirmtēvi nebija dzīvojuši vairākus gadsimtus pirms Mozus? Degošajā ērkšķu krūmā Dievs sacīja – „Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs” (2 Moz. 3:6). Tātad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Viņam visi ir dzīvi! Jā, kādas paralēlas pasaules dzīvo viena otrai līdzās, bet kur viena no tām par otru nezina nekā! Līdzīgi kā mēs par kaimiņiem blakus namā un pat bieži vien aiz sienas patiesībā zinām tik ļoti maz vai pat pilnīgi neko. Lai Gavēņa laiks pie mums svētī to, ka spējam katrs savā dzīvē saskatīt tos zīmju nospiedumus un notikumus, kas mūs reiz aizvedīs tā Dieva valstībā, kas ir nevis mirušo, bet dzīvo Dievs!

Publicēts 12|03|2013
Mārcis Zeiferts
mācītājs

Pārdomas par lozunga tekstu 2013. gadam

„Mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet nākamo mēs meklējam.” (Ebr. 13,14)

Ja mēs plānojam doties garākā ceļojumā, mēs iepriekš pārdomājam nepieciešamo lietu sarakstu, ko mums vajadzētu ņemt līdzi. Atkarībā no ceļojuma garuma un mērķa mēs izvēlamies attiecīgu apģērbu, piemērotus apavus, higiēnas piederumus, kādu grāmatu lasīšanai, mīļu fotogrāfiju, mobilā telefona lādētāju u.c. Ar laiku gatavošanās ceļojumiem ir kļuvusi tik pierasta, ka ilgi vairs nepiedomājam, ko ņemt tieši līdzi, un tas notiek it kā par sevi. Ar laiku mēs pierodam, ka ceļojumiem, kas nepārsniedz vairākas dienas vai nedēļu, līdzi nepieciešams gaužām maz. Bet ko ņemt līdzi tad, ja atgriezties nav plānots? Kādas lietas izvēlēsimies, ja skaidri zinām, mēs nekad vairs šeit neatgriezīsimies? Nesen stāvēju rindā pie kases veikalā K-Rauta, lai nopirktu elektriskās spuldzītes. Aiz manis stāvēja kāda jauna sieviete, kas rokās turēja līmlenti. Kad biju norēķinājies par savu pirkumu, viņa nolika uz letes līmlenti un palūdza pārdevējai vēl piecpadsmit tukšas kartona kastes. Vai viņa devās prom uz neatgriešanos šajā pilsētā, novadā, valstī? Varbūt pārcēlās tikai uz dzīvi citā mājoklī kaut kur uz blakus ielas? Kristīga cilvēka eksistence liek mums turpretī jautāt, - kāds ir mans dzīves lielākais mērķis? Vai es to apzinos? Vai tam gatavojos? Vai neesmu to pazaudējis? Gara īstenība, kas ir sākusi dzīvot mūsos līdz ar kristību, kas mūs nes un vada, mums nekad neļauj apstāties, un vienmēr aicina celties un doties ceļā. Iekšējais, garīgais cilvēks, - tam nekad nepietiks ar to, ko viņš ir dzirdējis, redzējis vai piedzīvojis. Šī dzīve ir tikai gatavošanās tam, kas nekad nebeigsies. Ne vienmēr tie ir kilometri, ko mēs mērojam zem savām kurpju zolēm un ar automašīnu riepām, bet attālumi, kurus mēs noejam savās sirdīs, attālumi, kurus mēs mērojam viens pie otra, attālumi, kurus mēs mērojam lūgšanā. Un to visu mēs darām no apziņas, ka mūsu piederība nav meklējam šeit virs zemes, bet gan debesīs. Mēs esam kā svētceļotāji, kas dodamies uz savām patiesajām mājām. Mēs esam ceļā no svētdienas uz svētdienu, no dievkalpojuma uz dievkalpojumu; un atkal ceļamies, jo zinām, mēs meklējam nākamo pilsētu. Jā, mēs skaidri zinām, ka mūsu ceļš šeit virs zemes nekad nevar būt galā. Mēs vienmēr meklēsim nākamo pilsētu. Mēs meklējam debesu Jeruzālemi, kur Dievs noslaucīs visas asaras, kur nāves nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs. Mēs dodamies turp, kur Dieva mājoklis būs pie cilvēkiem, un Viņš pats mājos kopā ar tiem.

Publicēts 25|01|2013
Mārcis Zeiferts
mācītājs
12

Dienas lozungs

Viņš /Ābrams/ ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību.
(1Moz 15:6)

Viņš /Ābrahāms/ stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko Viņš ir apsolījis, Viņš ir varens arī izdarīt.
(Rm 4:20–21)

Jes 9:2–7; 2Pēt 1:12–21; Lk 22:54–69

Pierakstīties jaunumiem

Lūdzu pierakstieties jaunumiem, ja vēlaties epastā regulāri saņemt lapiņu un citas draudzes aktualitātes

INFORMĀCIJAS LAPIŅA

LELB Tukuma draudze © 2013. Visas tiesības paturētas. Dizains: Provincentrs; Programmatūra: GlobalPRO »